Posts tagged: «Diena»

April 20, 2010 13.13

Tradīcijas ar improvizāciju

Anna Novicka 2010. gada 20. aprīļa laikrakstā «Diena»
©Foto: Kristaps Kalns, Dienas mediji

©Foto: Kristaps Kalns, Dienas mediji

Ja domāsi tikai, kā un cik ar savu nodarbi nopelnīt, nekas nesanāks, ir pārliecināta melnās keramikas darbnīcas Cepļi īpašniece Ingrīda Žagata. Stingrajam aprēķinam viņas mazajā biznesā nekad nebija vietas, taču tā attīstībai tas nemaz nav traucējis: apgrozījums pieaug gadu no gada (izņēmums ir tikai 2009. gads), arvien lielāka ir arī tūristu interese. «Ja tev patīk kaut ko darīt un tu ar zobiem un nagiem turies pie tā, tad būsi ar to pabarots,» tic Ingrīda.

Nebaidās pārkāpt

Ar mālu Ingrīdas dzīve saistīta jau 25 gadus. «Tā vairs nav sirdslieta, bet gan ceļš un izvēle,» teic meistare. Par to, ka viņa, pašas Ingrīdas vārdiem runājot, ir kļuvusi «atkarīga no māla», paldies jāsaka viņas pirmajai skolotājai Ilgai Kocei, kura vadīja keramikas pulciņu Ingrīdas skolā. «Viņa nebija nekāda slavena keramiķe, bet bija liela podniecības pārzinātāja, pati virpoja traukus. Viņai pat bija griežamās ripas, kas skolās ir retums,» atminas Ingrīda. Tad sekoja Lietišķās mākslas vidusskola un skolotājas Ausmas Žūriņas iedvesmojošie padomi, savukārt podniecības tradīciju izpratni Ingrīdai iemācījis kāds Dundagas vecmeistars.

Ingrīdas darinātās kannas, bļodas, vāzes, krūzes un citi trauki piesaista ar dizaina svaigumu — arī pati meistare atzīst, ka stingri pie klasiskām vērtībām neturas. «Es tās nebaidos pārkāpt. Ir podnieki, kas uzskata: ja tā darīja pirms 100 gadiem, tad tā arī jāturpina, bet es tam pieeju brīvāk. Ar klasiskām vērtībām mazliet improvizēju,» savu radošo pieeju raksturo Ingrīda.

Novērtē arī Stenders

Meistare uzsver: šis nekad nevarēs būt liels bizness. «Tas ir savam priekam un iztikšanai, un mani tas pilnībā apmierina. Tā ir laime, ka nodarbe, kas man patīk, ir kļuvusi arī par manu maizes devēju,» saka Ingrīda.

Viņa regulāri piedalās dažādās izstādēs un tirdziņos, un atdeve tam ir vienmēr, viņa stāsta. Tieši vienā no izstādēm Ingrīdas darbus pamanīja viņas lielākais pasūtītājs Stendera ziepju fabrika, kam viņa taisa aroma lampas un ziepju traukus. Ar Stenderu Ingrīda sadarbojas jau vairāk nekā septiņus gadus, un saskaņas iemesli, viņasprāt, ir kopēja stila izjūta. «Stenders jau pats par sevi nozīmē kaut kādu noteiktu stilu, konceptu. Man šķiet, mums ar [Stendera īpašnieku] Jāni Bērziņu šis stils saskan,» skaidro Ingrīda.

Pateicoties dalībai izstādē, Ingrīdu atradis arī liels pasūtījums no uzņēmuma MC2. «Tā notiek bieži: izstādē paņem vizītkarti, bet pēc gada par tevi atceras,» uzsver Ingrīda. Labus vārdus viņa velta nesen Rīgā notikušajai izstādei Ražots Latvijā, kas bija negaidīti kupli apmeklēta. Iespējams, arī šis pasākums Ingrīdai nesīs savu labumu — par viņas darbiem interesi izrādījusi kāda Krievijas kompānija, kā arī kundze no Francijas, kas tur plāno veidot latviešu mākslai veidotu projektu.

Vislielākais pasūtījumu skaits ir ap Ziemassvētkiem, stāsta Ingrīda. Taču, arī ja klienti pieklust, ražošana uz vietas nestāv. «Es atšķirībā no lielām ražotnēm varu taisīt bļodu, nezinot, vai kāds man to nopirks. Tāpēc arī man šeit ir galerija, kur visu produkciju var aplūkot un iegādāties,» teic podniece.

Otrs viņas biznesa virziens ir tūrisms. Ekskursijās uz Cepļiem brauc gan skolēni, gan jaunlaulātie. Kā tūrisma objekts Cepļi darbojas jau kopš 1994. gada.

Uguns pievilcība

Daudzus apmeklētājus pārsteidz, cik smags ir šis darbs, atzīst Ingrīda. «Modernam cilvēkam tas ir kaut kas neizprotams. Kad skatās, kā es to malkas cepli kurinu, izpleš acis un netic, ka tas notiek šodien. Bet man tā ir interesanti. Tam nav racionāla izskaidrojuma. Krāsnī apdedzinātam traukam tomēr ir kaut kāda maģiska pievilcība,» spriež Ingrīda. Taču redzot, cik smagi top šie skaistie trauki, daudziem atkrītot jautājumi par to, kāpēc tie maksā dārgāk nekā Maxima.

Pērn tūrisma apjomi sarukuši visā Latvijā, piemēram, Ingrīdas kaimiņš — Minhauzena muzejs — esot zaudējis trešdaļu no apmeklētājiem. Arī Cepļiem 2009. gads iezīmējās ar nelielu apgrozījuma kritumu. Lai gan sezona pagaidām nav sākusies un grūti spriest, cik veiksmīga tā būs šoreiz, rezervācijas tiek veiktas un interese ir liela, cerīga ir Ingrīda.

Runājot par nākotni, viņa atzīst — nekādu mērķu un lielu ambīciju viņai šajā biznesā nav. «Kā jebkuram cilvēkam, man gribas elementāri izdzīvot. Jākustina smadzenes, jāpiedāvā sevi, un iztika būs,» optimistiska ir Ingrīda. Pieminot to, ka daudzās valstīs šādus senus tautas amatus atbalstīta valsts, viņa tomēr piebilst, ka viņai galvenais ir, lai neviens netraucētu un kāju priekšā neliktu. «Ja tu kaut ko dari tiešām no sirds, tad arī rezultāts tam būs,» savā galvenajā biznesa noslēpumā dalās meistare.

January 10, 2003 13.13

Īkšķa kustība mālā

Ilze Tihanovska 2003. gada 10. janvāra laikrakstā «Diena»

Jūras krasta vēsais skaistums, teiksmaini baznīcu stāsti un Vidzemes podnieku darbnīcas siltā noskaņa mijas Limbažu rajona Rīgai tuvākajā malā Vietām gluži līdzena, vietām sniega sapūstiem pauguriem, jūra iedvesmo arī ziemā, ledus vāka segu viļņiem pārvilkusi. Saule balta sniega klajumā šķiet jo spožāka un dažbrīd pat nojūk — ziemeļu līdzenums vai Baltijas jūra klājas zem kājām, realitātē atgriež vien kāpu tuvums. Auksti? Kad jūras piekraste Skultes pusē izstaigāta, Lauču dižakmeņi acīm apmīļoti un saules mīlīgie, bet visai asie zobi šķiet izgrauzušies caur jaku un mēteļu kārtām, sirdi apsildīt var podnieku Ingrīdas Žagatas un Ivara Graša darbnīcas mālu skaistumā. Pie reizes arī kas derīgs no mālu dzīves un pārtapšanas tiks apgūts. Savi stāsti šajā pusē arī baznīcām un Skultes kapiem.

Zirgs pie dievnama torņa

Ja tic visai teiksmainiem nostāstiem, Liepupes vēsturiskajā centrā esošās Liepupes kapelas altārdaļas drupas un luterāņu baznīca slavena ar to, ka te Minhauzens savulaik laulājies un sniegputenī sējis zirgu pie dievnama torņa, arī sazin kura paaudze slaveno pīļu tepat vien mīt. Mākslas vēstures gardēdis baznīcā atpazīs vienu no divām Latvijas šķērsbaznīcām. Savukārt Lēdurgā ir lauku draudzei neparasti grezna luterāņu baznīca. Nelielā uzkalniņā lepni izslējusies, tā savos izmēros diez vai atpaliek no galvaspilsētas māsām. Pēc piecu gadu būvdarbiem tā tikusi gatava 1772. gadā. Jau ārpusē nācēju sveicina zeltīti ziedi uz baznīcas rūpīgi veidotajiem un zaļi krāsotajiem vārtiem. Baznīcas iekārta gan vairākkārt postīta, taču patlaban atjaunota un teicami uzturēta.

Jūras nepieņemtais piemineklis

Skultes pagasts sveicina ne tikai ar jūru, bet arī ar īpatniem jūras akmeņiem. XIX gs. vidū kādā pavasarī ledus blīvēdamies no jūras izstūmis akmeni. Lielais Lauču dižakmens iekļauts pat valsts dabas pieminekļu sarakstā. Tā apjoms sasniedz 20 m3. Tiesa gan, tuvējo māju iemītnieks, kāds stalts vīrs gados, kas teju vai atgādina ziemā no jūras iznākušu Neptūnu, zina stāstīt, ka lielākos vējos akmeni sniegā ieputina itin pamatīgi. Tepat rodams arī mazais Lauču dižakmens. Līdzās jūrai ir atpūtnieku nams Vidlauči, kas itin labi noderēs arī tad, ja pie jūras gribas padzīvot ilgāku laiku. Starp citu, nama suņi — dzeltenais Tedis un melnā Lora, kas ir tikpat skaisti, cik milzīgi, — ciemiņus sagaida tiešām draudzīgi un kādu gabaliņu arī pavada pastaigā gar jūru.

1000 grādu karstums ziemā

Ja ikdienā podi tiek taisīti vairāk pārnestā nozīmē, pat tad ir grūti noliegt īpašās izjūtas, kas rodas, mīcot mālu un uz virpas ar niecīgu īkšķa kustību izaudzējot podu, bļodu vai krūzi. Liepupes podnieki Ingrīda Žagata un Ivars Grasis savā radošajā darbnīcā Cepļi rosās arī laikā, kad aukstums aiz loga skaitāms jau vairākos mīnusu grādu desmitos. Atklātā uguns krāsns Cepļos būvēta pēc parauga, kas arheologiem zināms jau no viduslaikiem. Arī svēpētā jeb melnā keramika attiecināma uz XI—XII gs., jo vēlāk sāka parādīties spožie glazētie trauki. Darbu apdedzināšana gan notiek reizi mēnesī 1000—1200 grādu temperatūrā, kad tiek kurināta krāsns un līdz gatava darba paņemšanai rokās paiet pat vairākas dienas.

Tuvākā krāsns kuršanas reize — februārī, tomēr dažāda izmēra māla mākslas darbu veidošana rāmi rit arī ikdienā. Kas ir māla trauku māte? Kāpjot pār podnieku darbnīcas slieksni un nonākot kamīna siltuma lokā, pirmais sagaidītājs ir it kā balts kaķis ar neparastu, gaiša māla brūnuma nokrāsu un jancīgu vārdu — Tūtiņš. „Bērnībā viņa raksturīgākā un mīļākā nodarbe bija celofāna kulīšu ēšana, bet par Kulīti īsti saukt negribējās,“ vārda izcelsmi smaidot skaidro saimnieks.

Gatavu un vēl nepabeigtu keramikas darbu te daudz. Var skatīties, priecāties, mācīties un vēlreiz priecāties. Parasts māla pikucis, podnieka vai paša roku iedvesmots, strauji maina savu formu, lai beigās pārvērstos līdz nepazīšanai. Gatavie darbiņi rindojas koka plauktā un pacietīgi gaida savu cepšanu. Saimnieki ne tikai parāda, kā iespējams izveidot krūkas šauro kakliņu, bet zina stāstīt gan par mūsu, gan citu valstu keramikas tradīcijām. Teiciens, ka māla trauku tēvs ir podnieks, bet māte — ceplis, aizgūts no pieredzes apmaiņas ar japāņiem. Kas paliek, atvadoties no jūras un podniekiem? Tīksma miera sajūta, kas nemaz tik drīz nepagaist.

October 18, 2001 13.13

Kohaido salā sajūsmina Vidzemes podnieces darbi

Gunita Ozoliņa 2001. gada 18. oktobra laikrakstā «Diena»

Pat pēc japāņu keramiķa Tadao Sato nāves, kurš ļoti mīlēja Latviju, Kohaido salas iedzīvotāji viņa piemiņas vārdā apliecina cieņu mūsu valstij un viņa draugiem latviešiem Pavadot trīs neaizmirstamas nedēļas uzlecošās saules zemes Japānas salā Kohaido, Vidzemes podnieki Ingrīda Žagata un viņas vīrs Ivars Grasis bija pārsteigti par japāņu neizmērojamo viesmīlību un ieinteresētību, ko viņi pauda par viņu darbiem, bet visvairāk par to, ka tālajā salā katrs sastaptais iedzīvotājs zināja, kur atrodas Latvija, un pauda sajūsmu par visu, kas saistīts ar mūsu zemi. Ingrīda uzskata, ka tas ir viņas tuvā kolēģa, nu jau aizsaulē aizgājušā keramiķa Tadao Sato nopelns. Pamats neparastai draudzībai Mūža pēdējos gados, kad māksliniekam bija radusies iespēja iepazīt mūsu valsti un daudzus cilvēkus, Latvija viņam bija kļuvusi īpaši tuva. Kādā izstādē nejauši ieraudzījis Ingrīdas svēpēšanas tehnikā radītos podus, T. Sato bija juties bezgala aizkustināts, saskatīdams abu radošajā rokrakstā daudz radnieciska.

Pirms pāris gadiem radās ierosme kopīgam projektam «Uguns savienošana», kura vadību uzņēmās fotomākslinieks Vilnis Auziņš, bet ieceri atbalstīja Kultūrkapitāla fonds. Abi mākslinieki I. Žagatas mājās Duntē strādāja kopīgā radošajā darbnīcā, un viņas ceplī tapa darbi, kuri pēc tam apceļoja daudzas izstāžu zāles gan Rīgā, gan citās pilsētās, izraisot daudz diskusiju un lielu interesi tās vērtētājos.

Lai gan abus keramiķus vienoja kopīgas ieceres nākotnē, Ingrīda šaubījās, vai pēc Sato aiziešanas pērn aizsaulē tām būs lemts piepildīties. Taču šogad viņa saņēma ielūgumu izstādīt darbus Higašikavas pilsētā Kohaido salā un kopā ar vīru piedalīties radošās darbnīcas projekta turpinājumā. Pirms tam pavasarī Duntē viesojās tuvs Sato draugs keramiķis Ogi. Lai gan ciemošanās laiks bija īss — tikai pāris stundu, japāņu kolēģis iemēģināja roku ar Latvijas mālu abu podnieku darbnīcā.

Pārsteigumu tālajā salā latviešiem bija daudz, taču lielākais saviļņojums vidzemniekiem radās, sperot pirmos soļus uz salas. Lidostas gaitenī bija izvietoti daļa viņu aizsūtīto trauku un arī T. Sato darbi. „Nudien aiz pārsteiguma asaras sasprāga acīs. To mēs nebijām spējuši iedomāties. Nesen saņēmu šīs lidostas īpašnieka sūtītu vēstuli ar cieņas apliecinājumu un pateicību par izstādi. Es saprotu, ka šis ir japāņu mentalitātei raksturīgs žests, taču man jāatzīst, ka tas ir bezgala jauks,“ Ingrīda saka. Plašākā izstāde bija sarīkota Higašikavā, bet radošajā darbnīcā Asahikavā, kuru vadīja mākslinieks Ogi un tuvs Sato dēla draugs Minami, vidzemnieki mācīja japāņiem savu tehniku un apguva kolēģu prasmes. Draugi turpina projektu Ingrīda un Ivars stāsta, ka neierasta bijis daudz. Podnieka ripa japāņiem griežoties uz pretējo pusi nekā mūsējās, jāsēž pie tās bijis zemu, un mugura drīz vien kļuvusi stīva. Arī māls bijis daudz smagāks un ne tik vijīgs, bet ceplis dedzināts trīs diennaktis un temperatūra sasniegusi 1270 grādu. „Latvijas māls tādā būtu izkusis,“ domā Ingrīda.

Salas iedzīvotājiem Tadao Sato esot bijis liela autoritāte. Katru draugu mudinājis apciemot Latviju un solījis šurp atvest savu vecāko māsu, kas tam bijusi mātes vietā. Viņa speciāli braukusi uz tikšanos ar latviešiem un lūgusi neaizmirst brāli. Ingrīda sapratusi, ka draugi turpinājuši viņa iesākto projektu piemiņas vārdā. Sato nāves atceres dienā Higašikavā atklāts Latvijas informācijas centrs. Ingrīda kopā ar pilsētas mēru griezusi tā lenti. Šeit izstādīta arī V. Auziņa fotoizstāde par jūgendstilu Rīgā. Būtībā sakari starp saliniekiem un Latviju sākušies jau agrāk ar fotomākslu, keramika bijusi tās turpinājums. Arī Sato piemiņas dienā atklāts piemineklis tā dēvētajā Fotogrāfijas kalnā. Kopā ar V.Auziņu, viņa sievu un fotogrāfu Andri Ozolu latvieši tur iestādījuši mazu ķirsīti. Savukārt starptautiskā fotoizstādē vienu no četrām galvenajām balvām ieguvis mūsu fotogrāfs Andrejs Grants.

„Sato bija neparasts cilvēks, tāds, kurš spēj aizraut un suģestēt. Viņš man stāstīja, kā viņa skolotājs mācījis izprast māla dvēseli. Mēs aizrautīgi strādājām un lieliski sapratāmies, tomēr es nebiju nojautusi, cik dziļi viņš ir mīlējis mūsu zemi un cik tā viņa dzīves pēdējā posmā tam bijusi nozīmīga. Par to pārliecinājāmies katru dienu, ko pavadījām Kohaido. Bija tāda nereāla sajūta, ka Sato it kā ir kopā ar mums visā, kur mēs gājām un ko darījām,“ atceras Ingrīda.

Trijās nedēļās nācies pierast gan pie sadzīves īpatnībām, gan pie slavenās japāņu virtuves. Tā latviešiem sagādājusi gan baudu, gan neveiklus mirkļus. Ivars stāsta, ka nācies piekrist viņu atziņai — irbulīšu siltais pieskāriens lūpām bijis patīkamāks par metāla galdarīkiem. Pēc kādas japāņu paražas sagatavotas pupiņas tik nejauki odušas, ka bijis grūti elpot, bet sojas pīrādziņa nobaudīšana Ingrīdai beigusies ar to, ka augu vakaru vajadzējis sev iegalvot, ka viņai nemaz nav slikti.

Abu vidzemnieku vērojumā, keramikas trauki uz salas sadzīvē esot pat vairāk iecienīti nekā dārgais porcelāns. Turp viņi devušies ar interesi tuvāk iepazīt pasaulē populārās raku keramikas tehniku un būtību. Atklājums bijis pārsteidzošs — paši japāņi nepiešķir nozīmi ne darbu formai, ne krāsai, ne vizuālajām niansēm, bet gan filozofijai un saturam, ko darbs pauž. „Daudzi manos traukos saskatīja līdzību ar raku,“ atceras Ingrīda. V. Auziņš šo kopdarbu uzskata par lielu veiksmi. „Ja japāņi tajā nebūtu ieraudzījuši ko lietderīgu, šaubos, vai viņi būtu tik ļoti pretimnākoši. Viņi projektā ir ieguldījuši lielus līdzekļus, var sacīt — mūs gandrīz uz rokām nēsāja. Tas, ko spēj daži cilvēki, jau ir izdarīts,“ secina fotomākslinieks, paužot cerību, ka sadarbība turpināsies. Jaunāko «Uguns savienošanas» projekta izstādi, kurā bija redzami arī I. Žagatas, I. Graša, T. Sato, Ogi, V. Auziņa un citu mākslinieku darbi, Latvijā bija iespējams apskatīt septembrī Melngalvju namā.

Visi lieliskie «Cepļu» pasākumi notiek sadarbībā ar biedrību «Saules rats»

Šī lapa darbojas uz WordPress.   webmaster@cepli.lv   ©2009 Māris Jonovs

Ingrīda Žagata, māla trauki, melnais ceplis, melnā keramika, svēpēšana, amatniecība, amatnieku darbnīca, rokām izgatavoti trauki, māla virpošana, melnie podi, krūzes, vāzes, ziepjutrauki, vannas istabai, bļodas, virtuvei, podniecība, podnieku darbnīca, podniecība, keramiķi, kāzu pasākumi, raku ceplis, ekskursijas, ekskursija, māls, māli, māla suvenīri, dāvanas, ziemassvētkiem, ziemassvētku dāvanas, podnieks, labākās dāvanas, roku darbs, interjeram, svečturi, laba mana podu māte, raku ceplis, māla apdedzināšana, cepļa kurināšana, dārza keramika, svilpaunieki, keramikas nodarbības…