Posts tagged: prese

June 6, 2009 13.13

Laimīgā vientulība

Laura Brokāne 2009. gada 6. jūnija «NRA»
Ingrīda Žagata. Foto: f64

Ingrīda Žagata. Foto: f64

„Brīvdabas muzeja gadatirgū piedalos kopš 1984. gada. Šajā laikā esmu izlaidusi tikai divus gadus — deviņdesmito gadu sākumā, kad bija iepriekšējā krīze. Toreiz amatniekiem tiešām bija smagi laiki, tāpēc ceru, ka arī šo krīzi pārdzīvosim,“ spriež Vidzemes keramiķe Ingrīda Žagata.

Apskatīt un iegādāties amatnieku darinājumus Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā varēs šodien un rīt.

Firmas zīme — bļodas

Keramika ir Ingrīdas Žagatas iztikas avots un dzīves aicinājums, tāpēc ikgadējais amatnieku gadatirgus viņai ir ne tikai iespēja nopelnīt, bet arī atkalredzēšanās svētki. „Gadatirgū visi amatnieki satiekas — var citus apskatīt un sevi parādīt. Uz brīvdabas muzeju vienmēr cenšamies aizvest visu to labāko, kas mums ir,“ smaida keramiķe. Viņas firmas zīme esot māla bļodas. Katru gadu muzeja darbinieki apvaicājas, vai viņai tās sanākušas. „Šogad varu droši teikt — viss kārtībā!“ priecājas Ingrīda Žagata. Pirms pāris gadiem bļodu kolekciju, kas bija sarūpēta gadatirgum, esot saplēsis kaķis.

Brīvdabas muzeja gadatirgus ir plašākais latviešu tautas mākslas darinājumu ikgadējais tirdziņš. Arī šogad muzejā pulcēsies podnieki, audēji, rokdarbnieces, kalēji, pinēji, ādas apstrādātāji, kokamatnieki, rotkaļi, kuri sabraukuši no Ventspils, Liepājas, Talsiem, no Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas, no Limbažiem, Alūksnes, Gulbenes, no Jelgavas, Dobeles, Auces, un, protams, no Rīgas. Šoreiz ieradīsies latviešu amatnieki pat no Amerikas un Kanādas. Savu amata prasmi rādīs arī Latvijā dzīvojošie igauņi, lietuvieši, ukraiņi, krievi, baltkrievi un čigāni. Tirgū neiztiks arī bez medus, siera, desām, zivīm, kliņģeriem, zemenēm, barankām un piparkūkām. Divu dienu garumā apmeklētāji varēs apskatīt skaistas lietas, iegādāties tās, dziedāt, dejot, rotaļāties un, protams, dzert un ēst.

Tā kā Ingrīda Žagata gadatirgū piedalās regulāri, jautāju, kā pa šiem gadiem mainījušies tirdziņa apmeklētāji. „Agrāk uz gadatirgu cilvēki pārsvarā brauca, lai iegādātos amatnieku darinājumus, jo bija gandrīz neiespējami tos nopirkt citur, bet tagad situācija ir mainījusies — šādas problēmas vairs nav, jo tautas mākslinieku izstrādājumu tirdziņi notiek gandrīz katru sestdienu. Tāpēc ikgadējais tirdziņš brīvdabas muzejā ir kā svētki, kurā bez pirkšanas un pārdošanas cilvēki bauda arī citus jaukumus. Šo pasākumu var uztvert arī kā izstādi. Cilvēkiem taču patīk uzlūkot skaistas lietas, kuru šobrīd viņu dzīvēs, iespējams, ir mazāk,“ stāsta keramiķe.

Viņa ievērojusi, ka daudzi amatnieku darinājumu mīļotāji savu dzīvi saplānojuši tā, lai tos iegādātos tieši brīvdabas muzeja tirdziņā.

Ingrīda Žagata novērojusi, ka interese par tautas mākslu sabiedrībā turpina augt. „Cilvēkiem ir svarīgi iegādāties ar roku veidotas lietas — tās ir mīļākas un personiskākas, turklāt ir iespējams satikt un aprunāties ar pašu autoru. Šādai lietiņai ir pievienotā vērtība. Man pašai arī ir ļoti svarīgi, no kā es iegādājos preci,“ uzsver amatniece.

Māls nelaiž vaļā

Ar keramiku Ingrīda Žagata nodarbojas jau kopš bērnu dienām. Viņa smejas: „Māls mani izvēlējās un joprojām nelaiž vaļā.“ Divpadsmit gadu vecumā Ingrīda Žagata iestājās keramikas pulciņā, bet jau astotajā klasē par profesijas izvēli vairs neesot šaubījusies ne mirkli. „Reti notiek tā, ka cilvēks tik agrā vecumā jau ir pārliecināts par to, kas vēlas būt. Maniem vecākiem nav saistības ne ar vienu no lietišķajām mākslām. Tas var arī neiedzimt,“ ar gaišu ironijas pieskaņu saka māksliniece.

Ingrīda Žagata no Mārupes uz Skulti pārcēlās pirms divdesmit pieciem gadiem. „Man šeit vienkārši vajadzēja būt, lai darinātu podus,“ noslēpumaini teic amatniece. Tagad viņas māju neatņemama sastāvdaļa ir arī skaistā, omulīgā darbnīca, kur rosība, šķiet, nekad nepierimst. Mierīgais dzīvesveids klusajā lauku mājā ir tikai virskārta — Ingrīda nemitīgi domā par pienākumiem un aktīvi darbojas. „Jā, keramiķi pa kluso strādā vairāk, nekā pieņemts darba likumā. Mūsu darba laiku nav iespējams izmērīt. Piemēram, darbs pie cepļa notiek 15 stundas,“ stāsta Ingrīda Žagata.

„Pienākumi un plāni man ir vienmēr, nevaru par to nedomāt, tomēr, trauku veidojot, iekšējā spriedze jāaizmirst. Negatīvu domu šajā procesā nemaz nedrīkst būt, jo es iedziļinos trauka formā, un tas ir skaisti. No malas šķitīs, ka visas krūzītes ir vienādas, bet es katru no tām esmu veidojusi kā vienīgo. Iespējams, tieši pateicoties šai nodarbei, es no malas izskatos tik harmoniska,“ spriež māksliniece.

Nopelnīt ar krūzītēm

Ingrīda Žagata teic, ka labprāt dalās savās iemaņās ar jaunāko paaudzi: „Privātās studijas man nav, taču daudzas ģimenes uz šejieni brauc ekskursijās, un es bērniem pamācu pamata prasmes. Ja kādam iepatīkas, viņš sāk pie manis mācīties regulāri. Viena mana skolniece, kura dzīvo kaimiņos, nupat beidza mākslas skolu,“ lepojas pasniedzēja.

„Šobrīd pie manis mācās meitene, kura paralēli studē mākslas skolā. Ne vienmēr skolās pietiekamā apjomā var apgūt praktiskās zināšanas. Šajās mācību iestādēs uzsvars tiek likts uz dizainu — nezin kur nākušām un nezin kur ejošām lietām. Profesionālajās vidusskolās tautas māksla vispār ir atstāta novārtā,“ skumji teic Ingrīda Žagata. Tāpēc jaunajiem māksliniekiem trūkstot zināšanu par trauka ideju. Dizaineri domājot par to, kā iecere izskatās uz papīra, bet aizmirst par funkcionalitāti. „Senāk priekšmetu gatavoja tā, lai tas būtu ērti lietojams un tikai pēc tam — skaists,“ zina teikt amatniece.

Viņa novērojusi, ka jauniem cilvēkiem šī nodarbe ļoti patīkot, jāpiebilst gan — tikai līdz zināmam laikam. „Kad viņi saskaras ar mūsu ārprātīgi steidzīgo materiālistisko pasauli un saprot, ka nepaspēs ar krūzītēm nopelnīt, interese sāk zust,“ nopūšas māksliniece.

Jābūt stipriem nerviem

Ingrīda apgāž stereotipu, ka keramikas arods ir vaļasprieks un laba relaksācija. Viņa esot iekšā katrā krūzītē un veidošanas procesā ļoti koncentrējas uz gala rezultātu. Trauks labāk izdodoties, ja mākslinieks, to darinot, nesarunājas ar cilvēkiem un nedomā citas domas. Sarežģītākas formas traukus veidojot, tas nemaz neesot iespējams. „Nereti cilvēki savu darbu nodala no pārējās dzīves, bet amatnieks to nevar. Keramika ir mans dzīvesveids, tomēr tas nenozīmē, ka tajā nav jāiegulda pūles,“ skaidro Ingrīda Žagata.

Darbojoties amatniecībā, ir jāpierod pie īsiem gandarījuma brīžiem un negaidītām neveiksmēm. „Jābūt stipriem nerviem!“ saka māksliniece. Ja trauks izdodas, prieks par to nav ilgs — jau pēc pāris dienām jādomā par nākamo porciju. Turklāt vienmēr jāatceras, ka trauki nav mūžīgi — šodien būs, bet rīt, iespējams, kaķis apgāzīs. Māksliniece esot iemācījusies nepieķerties lietām, jo māls ir ļoti trausls materiāls. „Es, protams, ar traukiem apejos kā ar jēlām oliņām — tas ir mans rūdījums. Taču zinu sievietes, kurām māla krūzītes, pat rokā turot, šķind viena pret otru,“ smejas Ingrīda Žagata.

Keramika jau izsenis ir bijis sieviešu nodarbošanās veids. „Eiropā vīrieši podniecībai pievērsās tikai 10. gadsimtā. Pirms tam to darīja tikai daiļais dzimums, jo viņām taču bija nepieciešamība pēc traukiem,“ stāsta amatniece. Ingrīda Žagata uzskata, ka sievietes ir savaldīgākas par vīriešiem, un tā esot viņu priekšrocība, darot šo darbu. Taču vīrieši ir fiziski spēcīgāki, un tam, darinot podus, esot liela nozīme.

Viņa nenoliedz, ka ikdienā piedzīvo dažādas atbraucēju reakcijas. „Ja cilvēks brauc pie podnieka, viņš iedomājas, ka sastaps tur lielu vīru ar garu bārdu, bet ierauga tādu mazu meitenīti…“ smejas Ingrīda Žagata.

Ielīst savā aliņā

Vasara, īpaši Jāņu laiks, gan amatniekiem, gan Ingrīdai personiski nav atpūtas laiks. Pirmkārt, amatniekiem jāpaspēj pārslēgties no gadatirgus uz vasaras svētkiem un jāsarūpē jauna produkcija — uz Jāņiem vispieprasītākās esot lielas ziedu vāzes, bet alus kausi, kā varētu domāt, nemaz neesot tik populāri. Vasarā amatnieki noteikti nevar paņemt atvaļinājumu. Otrkārt, Ingrīdai Žagatai čupošanās un svētki vispār nepatīkot. „Kad cilvēki vēlas saiet kopā plecu pie pleca, es gluži otrādi — gribu atrauties un ielīst savā aliņā. Ja stāvu malā, uz mani lūkojas aizdomīgi, savukārt ja dodos bariņā, pati nejūtos labi,“ atklāj Ingrīda Žagata. Tāpēc viņas mīļākais gadalaiks esot pavasaris.

Māksliniece nenoliedz, ka podu veidošana esot personisks un savā ziņā pat vientuļš process. Amatniece teic, ka esot diezgan liela vienpate. „Es noteikti nevarētu dzīvot Rīgā. Kad apkārt ir daudz cilvēku, es jūtos vientuļi, bet mežā es jūtos labi,“ stāsta Ingrīda Žagata.

„Skolā biju ļoti sabiedriska meitene, tāpēc, kad klases audzinātāja uzzināja par manu profesijas izvēli, viņa ļoti brīnījās un teica — māksliniekam taču tāda vientuļa dzīve. Tomēr man ļoti patīk tā dzīvot. Tā ir gaiša vientulība,“ stāsta māksliniece.

Tomēr šādām pārdomām amatniecei ikdienā neatliek laika, jo viņa savā pilī ir gan māksliniece, gan sagādniece, gan šofere, gan mārketinga vadītāja. „Ikdienā ļoti daudz tiekos ar cilvēkiem. Ir daudz jāstrādā, sevi jāreklamē — ne jau vienmēr viņi paši atradīs ceļu uz tālo lauku mājiņu,“ stāsta amatniece.

Viņa priecājas, ka krīzes iespaidā cilvēki arvien vairāk darina un audzē paši, tomēr viņai citām nodarbēm nesanāk pievērsties. „Man nav laika pašai audzēt, piemēram, kartupeļus. Es labprāt audzēju un čubinos ap neēdamām lietām, jo ēdamās man nograuž stirnas vai zaķi,“ smaida Ingrīda Žagata. Ja būtu vairāk laika, viņa labprāt piestrādātu kādā parkā par dārznieci. Radīt skaisto ir Ingrīdas Žagatas stihija.


    Igrīda Žagata
  • Keramiķe
  • Dzimusi 1965. gadā
  • Keramikas pamatus apguvusi Mārupes vidusskolas keramikas pulciņā
  • 1984. gadā beigusi Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu
  • 1998. gadā pārstāvējusi Latvijas kultūru Smitsonu institūta Tautas dzīves festivālā Vašingtonā
  • Ar japāņu kolēģiem 2000. gadā veidojusi radošo projektu «Uguns savienošana»
  • Kopš 1984. gada (divus gadus izlaižot) piedalījusies ikgadējā amatnieku tirdziņā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā

Viedoklis

Diāna Dzelme, keramiķe, viena no Talsu keramiķu biedrības Ciparnīca dibinātājām:
„Ar Ingrīdu iepazinos pirms gada, kaut arī viņas taisītos traukus biju ievērojusi jau krietnu laiku pirms tam. Man viņas podi šķiet tādi mīļi, apaļi un silti. Kad pati sāku nopietnāk darboties šajā lauciņā, nodibināju draudzīgus sakarus ar Ingrīdu, jo ļoti gribēju ar viņu iepazīties. Pēc tam braucām pie Ingrīdas ciemos, un viņa mums mācīja, kā pareizi kurināt melnos cepļus. Ar viņu ir ļoti viegli komunicēt. Mēs jau visi keramiķi esam tādi vienpaši, tāpēc laikam labi saderam kopā. Protams, uz lielu čupošanos neraujamies, taču ik pa laikam kopā sanākt mums patīk.“

August 22, 2006 13.13

Ingrīda Žagata kurina cepli Brīvdabas muzejā

Īrisa Daiņa 2006. gada 22. augusta laikrakstā «Auseklis»
Ingrīda Žagata uzrauga, kā kuras ceplis Brīvdabas muzejā <nobr>(Foto: Undīne Preisa)</nobr>

Ingrīda Žagata uzrauga, kā kuras ceplis Brīvdabas muzejā (Foto: Undīne Preisa)

Pagājušajā nedēļā Rīga bija kļuvusi par pasaules keramiķu galvaspilsētu — tur risinājās Starptautiskās keramikas akadēmijas 42. ģenerālā asambleja Mūžīgā izglītība. Pēc oficiālās programmas, kas noslēdzās 18. augustā, mākslinieki devās Baltijas iepazīšanas tūrē — vispirms uz Lietuvu, tad Igauniju, bet šodien, piestājot Salacgrīvā, lai aplūkotu I Latvijas mākslas skolu audzēkņu darbu izstādi, atgriezīsies Rīgā.

Bet asamblejas atklāšanas dienā viesi apmeklēja Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, kur par godu šim notikumam netālu no Vidzemes podnieku darbnīcas duntiete Ingrīda Žagata bija uzaicināta demonstrēt cepļa kurināšanas procesu. „Sen nebiju apdedzinājusi traukus bez svēpēšanas, tikai ar atklāto uguni, bet izdevās ideāli. Ceplī bez pašas darbiem bija arī kolēģu Zandas Briedes, Uģa Daiņa, Kārļa Knopkena un Brīvdabas muzeja TLMS «Māra» meistaru no sarkanā māla darinātie trauki,“ gandarīta pastāstīja Ingrīda Žagata.

Pateicoties asamblejai, šobrīd Rīgā iespējams apskatīt ļoti interesantas izstādes: Valsts Nacionālajā muzejā izlikti pasaules keramiķu darbi, Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā reprezentējas Latvijas mākslinieki, Pēterbaznīcā var iepazīties ar ekspozīciju Ķieģelis, Porcelāna muzejā skatāmi baltiešu mazās formas darbi, bet personālizstādes atradīsiet daudzās Rīgas galerijās. Bet par to, kā ārzemnieki novērtē mūsu bērnu sasniegumus keramikas mākslā, stāstīsim nākamnedēļ.

January 10, 2003 13.13

Īkšķa kustība mālā

Ilze Tihanovska 2003. gada 10. janvāra laikrakstā «Diena»

Jūras krasta vēsais skaistums, teiksmaini baznīcu stāsti un Vidzemes podnieku darbnīcas siltā noskaņa mijas Limbažu rajona Rīgai tuvākajā malā Vietām gluži līdzena, vietām sniega sapūstiem pauguriem, jūra iedvesmo arī ziemā, ledus vāka segu viļņiem pārvilkusi. Saule balta sniega klajumā šķiet jo spožāka un dažbrīd pat nojūk — ziemeļu līdzenums vai Baltijas jūra klājas zem kājām, realitātē atgriež vien kāpu tuvums. Auksti? Kad jūras piekraste Skultes pusē izstaigāta, Lauču dižakmeņi acīm apmīļoti un saules mīlīgie, bet visai asie zobi šķiet izgrauzušies caur jaku un mēteļu kārtām, sirdi apsildīt var podnieku Ingrīdas Žagatas un Ivara Graša darbnīcas mālu skaistumā. Pie reizes arī kas derīgs no mālu dzīves un pārtapšanas tiks apgūts. Savi stāsti šajā pusē arī baznīcām un Skultes kapiem.

Zirgs pie dievnama torņa

Ja tic visai teiksmainiem nostāstiem, Liepupes vēsturiskajā centrā esošās Liepupes kapelas altārdaļas drupas un luterāņu baznīca slavena ar to, ka te Minhauzens savulaik laulājies un sniegputenī sējis zirgu pie dievnama torņa, arī sazin kura paaudze slaveno pīļu tepat vien mīt. Mākslas vēstures gardēdis baznīcā atpazīs vienu no divām Latvijas šķērsbaznīcām. Savukārt Lēdurgā ir lauku draudzei neparasti grezna luterāņu baznīca. Nelielā uzkalniņā lepni izslējusies, tā savos izmēros diez vai atpaliek no galvaspilsētas māsām. Pēc piecu gadu būvdarbiem tā tikusi gatava 1772. gadā. Jau ārpusē nācēju sveicina zeltīti ziedi uz baznīcas rūpīgi veidotajiem un zaļi krāsotajiem vārtiem. Baznīcas iekārta gan vairākkārt postīta, taču patlaban atjaunota un teicami uzturēta.

Jūras nepieņemtais piemineklis

Skultes pagasts sveicina ne tikai ar jūru, bet arī ar īpatniem jūras akmeņiem. XIX gs. vidū kādā pavasarī ledus blīvēdamies no jūras izstūmis akmeni. Lielais Lauču dižakmens iekļauts pat valsts dabas pieminekļu sarakstā. Tā apjoms sasniedz 20 m3. Tiesa gan, tuvējo māju iemītnieks, kāds stalts vīrs gados, kas teju vai atgādina ziemā no jūras iznākušu Neptūnu, zina stāstīt, ka lielākos vējos akmeni sniegā ieputina itin pamatīgi. Tepat rodams arī mazais Lauču dižakmens. Līdzās jūrai ir atpūtnieku nams Vidlauči, kas itin labi noderēs arī tad, ja pie jūras gribas padzīvot ilgāku laiku. Starp citu, nama suņi — dzeltenais Tedis un melnā Lora, kas ir tikpat skaisti, cik milzīgi, — ciemiņus sagaida tiešām draudzīgi un kādu gabaliņu arī pavada pastaigā gar jūru.

1000 grādu karstums ziemā

Ja ikdienā podi tiek taisīti vairāk pārnestā nozīmē, pat tad ir grūti noliegt īpašās izjūtas, kas rodas, mīcot mālu un uz virpas ar niecīgu īkšķa kustību izaudzējot podu, bļodu vai krūzi. Liepupes podnieki Ingrīda Žagata un Ivars Grasis savā radošajā darbnīcā Cepļi rosās arī laikā, kad aukstums aiz loga skaitāms jau vairākos mīnusu grādu desmitos. Atklātā uguns krāsns Cepļos būvēta pēc parauga, kas arheologiem zināms jau no viduslaikiem. Arī svēpētā jeb melnā keramika attiecināma uz XI—XII gs., jo vēlāk sāka parādīties spožie glazētie trauki. Darbu apdedzināšana gan notiek reizi mēnesī 1000—1200 grādu temperatūrā, kad tiek kurināta krāsns un līdz gatava darba paņemšanai rokās paiet pat vairākas dienas.

Tuvākā krāsns kuršanas reize — februārī, tomēr dažāda izmēra māla mākslas darbu veidošana rāmi rit arī ikdienā. Kas ir māla trauku māte? Kāpjot pār podnieku darbnīcas slieksni un nonākot kamīna siltuma lokā, pirmais sagaidītājs ir it kā balts kaķis ar neparastu, gaiša māla brūnuma nokrāsu un jancīgu vārdu — Tūtiņš. „Bērnībā viņa raksturīgākā un mīļākā nodarbe bija celofāna kulīšu ēšana, bet par Kulīti īsti saukt negribējās,“ vārda izcelsmi smaidot skaidro saimnieks.

Gatavu un vēl nepabeigtu keramikas darbu te daudz. Var skatīties, priecāties, mācīties un vēlreiz priecāties. Parasts māla pikucis, podnieka vai paša roku iedvesmots, strauji maina savu formu, lai beigās pārvērstos līdz nepazīšanai. Gatavie darbiņi rindojas koka plauktā un pacietīgi gaida savu cepšanu. Saimnieki ne tikai parāda, kā iespējams izveidot krūkas šauro kakliņu, bet zina stāstīt gan par mūsu, gan citu valstu keramikas tradīcijām. Teiciens, ka māla trauku tēvs ir podnieks, bet māte — ceplis, aizgūts no pieredzes apmaiņas ar japāņiem. Kas paliek, atvadoties no jūras un podniekiem? Tīksma miera sajūta, kas nemaz tik drīz nepagaist.

Visi lieliskie «Cepļu» pasākumi notiek sadarbībā ar biedrību «Saules rats»

Šī lapa darbojas uz WordPress.   webmaster@cepli.lv   ©2009 Māris Jonovs

Ingrīda Žagata, māla trauki, melnais ceplis, melnā keramika, svēpēšana, amatniecība, amatnieku darbnīca, rokām izgatavoti trauki, māla virpošana, melnie podi, krūzes, vāzes, ziepjutrauki, vannas istabai, bļodas, virtuvei, podniecība, podnieku darbnīca, podniecība, keramiķi, kāzu pasākumi, raku ceplis, ekskursijas, ekskursija, māls, māli, māla suvenīri, dāvanas, ziemassvētkiem, ziemassvētku dāvanas, podnieks, labākās dāvanas, roku darbs, interjeram, svečturi, laba mana podu māte, raku ceplis, māla apdedzināšana, cepļa kurināšana, dārza keramika, svilpaunieki, keramikas nodarbības…