Posts tagged: Tadao Sato

December 15, 2009 11.09

2000. gadā sadarbībā ar fotogrāfu Vilni Auziņu un japāņu keramiķiem no Hokaido salas notika projekts «Uguns savienošana». Notika radošās darbnīcas «Cepļos», vairākas izstādes Latvijā, kā arī meistardarbnīcas un izstādes Japānā.

„Ingrīdas satikšanās ar japāņiem bija nejauša, turpretī kopējā podniecības izstāde — likumsakarīga. Attālumam, kas viņus šķir, nav nozīmes. Svarīgāka ir garīgā radniecība, gēnos iekodētā vērtību skala un arhetipi, tāpat arī līdzīgi mākslinieciskie nodomi un vīzijas. Podniecība nav vis kaut kāda vizuālā māksla — te jāsavāc kopā visas piecas maņas un vēl sestā  — atmiņas un nojautas. Bez tām kultūras slānis ir pārāk plāns un plakans.

Izstādes darbiem gribas pieskarties ar pirkstu galiem, lūpām un mēli, saost dūmu aromātu, pieklaudzināt un sadzirdēt klusu zvanu. Ingrīdas Žagatas keramika ir kā videi draudzīgs, ekoloģiski tīrs produkts mūsu piesārņotajā mākslas tirgū.“

Tekstilmākslinieks Georgs Barkāns rakstā «Uguns kveldētais savienojums» 2000. gada 24. februāra laikrakstā Literatūra un māksla Latvijā

„Projekts un tā ietvaros notikušās izstādes ir veidojies kā divu podniecības meistaru amata studiju un kopīgas radošās darbnīcas rezultāts. Katrs no viņiem, neskatoties uz dzīves vietu un vecumu starpību, ir gājis līdzīgu meistarības apgūšanas un atziņu ceļu. Atšķirība ir tāda, ka Latvijā ir izplatīts priekšstats par Japānas tradicionālas podniecības mākslas nesatricināmajām vērtībām un trauku nemainīgo kultūras funkciju, bet Japānā tikpat kā nekas nav zināms par indoeiropiešu atzara, latviešu kultūras tradīciju pamatu. Šī projekta viens no lielākajiem ieguvumiem ir abu tā tiešo dalībnieku un daudzu iesaistīto atbalstītāju atklājumi, ka Japānā tradicionālā māksla ir piedzīvojusi tādus pašus zaudējumus kā jebkurā industriāli attīstītā valstī, bet Latvijas amatniecības filozofija nav eksotisks pārpratums pasaules kultūras vēsturē.

1999. gadā Higasikavā dzīvojošais, Japānas Hokaido salas pazīstamais meistars Tadao Sato un Latvijā , Limbažu rajonā dzīvojošā meistare Ingrīda Žagata vienu mēnesi Duntes «Cepļos» kopīgi veidoja traukus, veica to apdedzināšanu atklāta uguns ceplī, demonstrēja amata paņēmienus bērniem un iepazinās ar keramikas mākslu citu meistaru darbnīcās. Radosās darbnīcas mērķis bija arī apkopot informāciju par to, kā katras valsts tradicionālā māksla ietekmējusi laikmetīgo mākslu, un kā šodien strādājošu amata meistaru rokrakstu ietekmē formas meklējumi, dizaina atziņas un tādas paradoksu ilustrācijas, kas nav saistītas ar trauka funkcionālo prioritāti.

Projekta mērķis ir veicināt Latvijas un Japānas mākslas tradīciju izpēti, apzināt piemirstas estētisko motivāciju atziņas un popularizēt uzskatu, ka tradicionālā podniecības formu pakļautība funkcijai ir ierobežojums, kas atstāj neierobežotas iespējas meistara estētisko priekšstatu parādīšanai un radošai tradicionālo amata paņēmienu izmantošanai.“

Vilnis Auziņš 2000. gada 20. janvārī

October 18, 2001 13.13

Kohaido salā sajūsmina Vidzemes podnieces darbi

Gunita Ozoliņa 2001. gada 18. oktobra laikrakstā «Diena»

Pat pēc japāņu keramiķa Tadao Sato nāves, kurš ļoti mīlēja Latviju, Kohaido salas iedzīvotāji viņa piemiņas vārdā apliecina cieņu mūsu valstij un viņa draugiem latviešiem Pavadot trīs neaizmirstamas nedēļas uzlecošās saules zemes Japānas salā Kohaido, Vidzemes podnieki Ingrīda Žagata un viņas vīrs Ivars Grasis bija pārsteigti par japāņu neizmērojamo viesmīlību un ieinteresētību, ko viņi pauda par viņu darbiem, bet visvairāk par to, ka tālajā salā katrs sastaptais iedzīvotājs zināja, kur atrodas Latvija, un pauda sajūsmu par visu, kas saistīts ar mūsu zemi. Ingrīda uzskata, ka tas ir viņas tuvā kolēģa, nu jau aizsaulē aizgājušā keramiķa Tadao Sato nopelns. Pamats neparastai draudzībai Mūža pēdējos gados, kad māksliniekam bija radusies iespēja iepazīt mūsu valsti un daudzus cilvēkus, Latvija viņam bija kļuvusi īpaši tuva. Kādā izstādē nejauši ieraudzījis Ingrīdas svēpēšanas tehnikā radītos podus, T. Sato bija juties bezgala aizkustināts, saskatīdams abu radošajā rokrakstā daudz radnieciska.

Pirms pāris gadiem radās ierosme kopīgam projektam «Uguns savienošana», kura vadību uzņēmās fotomākslinieks Vilnis Auziņš, bet ieceri atbalstīja Kultūrkapitāla fonds. Abi mākslinieki I. Žagatas mājās Duntē strādāja kopīgā radošajā darbnīcā, un viņas ceplī tapa darbi, kuri pēc tam apceļoja daudzas izstāžu zāles gan Rīgā, gan citās pilsētās, izraisot daudz diskusiju un lielu interesi tās vērtētājos.

Lai gan abus keramiķus vienoja kopīgas ieceres nākotnē, Ingrīda šaubījās, vai pēc Sato aiziešanas pērn aizsaulē tām būs lemts piepildīties. Taču šogad viņa saņēma ielūgumu izstādīt darbus Higašikavas pilsētā Kohaido salā un kopā ar vīru piedalīties radošās darbnīcas projekta turpinājumā. Pirms tam pavasarī Duntē viesojās tuvs Sato draugs keramiķis Ogi. Lai gan ciemošanās laiks bija īss — tikai pāris stundu, japāņu kolēģis iemēģināja roku ar Latvijas mālu abu podnieku darbnīcā.

Pārsteigumu tālajā salā latviešiem bija daudz, taču lielākais saviļņojums vidzemniekiem radās, sperot pirmos soļus uz salas. Lidostas gaitenī bija izvietoti daļa viņu aizsūtīto trauku un arī T. Sato darbi. „Nudien aiz pārsteiguma asaras sasprāga acīs. To mēs nebijām spējuši iedomāties. Nesen saņēmu šīs lidostas īpašnieka sūtītu vēstuli ar cieņas apliecinājumu un pateicību par izstādi. Es saprotu, ka šis ir japāņu mentalitātei raksturīgs žests, taču man jāatzīst, ka tas ir bezgala jauks,“ Ingrīda saka. Plašākā izstāde bija sarīkota Higašikavā, bet radošajā darbnīcā Asahikavā, kuru vadīja mākslinieks Ogi un tuvs Sato dēla draugs Minami, vidzemnieki mācīja japāņiem savu tehniku un apguva kolēģu prasmes. Draugi turpina projektu Ingrīda un Ivars stāsta, ka neierasta bijis daudz. Podnieka ripa japāņiem griežoties uz pretējo pusi nekā mūsējās, jāsēž pie tās bijis zemu, un mugura drīz vien kļuvusi stīva. Arī māls bijis daudz smagāks un ne tik vijīgs, bet ceplis dedzināts trīs diennaktis un temperatūra sasniegusi 1270 grādu. „Latvijas māls tādā būtu izkusis,“ domā Ingrīda.

Salas iedzīvotājiem Tadao Sato esot bijis liela autoritāte. Katru draugu mudinājis apciemot Latviju un solījis šurp atvest savu vecāko māsu, kas tam bijusi mātes vietā. Viņa speciāli braukusi uz tikšanos ar latviešiem un lūgusi neaizmirst brāli. Ingrīda sapratusi, ka draugi turpinājuši viņa iesākto projektu piemiņas vārdā. Sato nāves atceres dienā Higašikavā atklāts Latvijas informācijas centrs. Ingrīda kopā ar pilsētas mēru griezusi tā lenti. Šeit izstādīta arī V. Auziņa fotoizstāde par jūgendstilu Rīgā. Būtībā sakari starp saliniekiem un Latviju sākušies jau agrāk ar fotomākslu, keramika bijusi tās turpinājums. Arī Sato piemiņas dienā atklāts piemineklis tā dēvētajā Fotogrāfijas kalnā. Kopā ar V.Auziņu, viņa sievu un fotogrāfu Andri Ozolu latvieši tur iestādījuši mazu ķirsīti. Savukārt starptautiskā fotoizstādē vienu no četrām galvenajām balvām ieguvis mūsu fotogrāfs Andrejs Grants.

„Sato bija neparasts cilvēks, tāds, kurš spēj aizraut un suģestēt. Viņš man stāstīja, kā viņa skolotājs mācījis izprast māla dvēseli. Mēs aizrautīgi strādājām un lieliski sapratāmies, tomēr es nebiju nojautusi, cik dziļi viņš ir mīlējis mūsu zemi un cik tā viņa dzīves pēdējā posmā tam bijusi nozīmīga. Par to pārliecinājāmies katru dienu, ko pavadījām Kohaido. Bija tāda nereāla sajūta, ka Sato it kā ir kopā ar mums visā, kur mēs gājām un ko darījām,“ atceras Ingrīda.

Trijās nedēļās nācies pierast gan pie sadzīves īpatnībām, gan pie slavenās japāņu virtuves. Tā latviešiem sagādājusi gan baudu, gan neveiklus mirkļus. Ivars stāsta, ka nācies piekrist viņu atziņai — irbulīšu siltais pieskāriens lūpām bijis patīkamāks par metāla galdarīkiem. Pēc kādas japāņu paražas sagatavotas pupiņas tik nejauki odušas, ka bijis grūti elpot, bet sojas pīrādziņa nobaudīšana Ingrīdai beigusies ar to, ka augu vakaru vajadzējis sev iegalvot, ka viņai nemaz nav slikti.

Abu vidzemnieku vērojumā, keramikas trauki uz salas sadzīvē esot pat vairāk iecienīti nekā dārgais porcelāns. Turp viņi devušies ar interesi tuvāk iepazīt pasaulē populārās raku keramikas tehniku un būtību. Atklājums bijis pārsteidzošs — paši japāņi nepiešķir nozīmi ne darbu formai, ne krāsai, ne vizuālajām niansēm, bet gan filozofijai un saturam, ko darbs pauž. „Daudzi manos traukos saskatīja līdzību ar raku,“ atceras Ingrīda. V. Auziņš šo kopdarbu uzskata par lielu veiksmi. „Ja japāņi tajā nebūtu ieraudzījuši ko lietderīgu, šaubos, vai viņi būtu tik ļoti pretimnākoši. Viņi projektā ir ieguldījuši lielus līdzekļus, var sacīt — mūs gandrīz uz rokām nēsāja. Tas, ko spēj daži cilvēki, jau ir izdarīts,“ secina fotomākslinieks, paužot cerību, ka sadarbība turpināsies. Jaunāko «Uguns savienošanas» projekta izstādi, kurā bija redzami arī I. Žagatas, I. Graša, T. Sato, Ogi, V. Auziņa un citu mākslinieku darbi, Latvijā bija iespējams apskatīt septembrī Melngalvju namā.

December 13, 2000 13.13

Ceplis ar Ziemassvētku dāvanām

Gunita Ozoliņa 2000. gada 13. decembra laikrakstā «Diena»

Liepupes podnieki Ingrīda Žagata un Ivars Grasis atvēruši cepli un no tā pēc apdedzināšanas izceļ desmitiem vēl gluži karstu tumšpelēku, matētu trauku, kas darināti svēpēšanas tehnikā. Viņi grib priecēt pircējus ar eksotiskām Ziemassvētku dāvanām. Podnieki pirmoreiz pošas Ziemassvētku gadatirgum, kas drīz atvērsies Ķīpsalas izstāžu kompleksā. Taču šis nav vienīgais ceplis ar darbiem, kas veltīti svētku tematikai.

Jau patlaban salonā Līvs izstādīti Ingrīdas trauki un Galakrodzenieku ģimenes tekstilijas, kuriem dots nosaukums Satikšanās Ziemassvētkos. Vai podnieku un keramiķu darinājumiem ir vieta tajā spožumā un uzbāzībā, kas par svētku klātbūtni liecina reklāmās un skatlogu vitrīnās, Ingrīda atteic: „Šie trauki, protams, nav domāti racionāliem cilvēkiem, kuri steigā paķer krūzīti, lai iedzertu rīta kafiju, bet Ziemassvētki taču ir ciemošanās laiks, kad gaidām savus mīļos. Latvieši nemēdz sēdēt pie tukša galda. Kad uz tā tiek uzlikts svētku cienasts, gribas tādu klājumu, kas nav domāts plašam patēriņam, bet rada īpašu noskaņu.“

Dominē senču izpratne par traukiem

Pievēršanās tradicionālajai podniecībai mudinājusi Ingrīdu un Ivaru pētīt seno amatnieku darbus muzejos, meklēt un lasīt atbilstošu literatūru. Ingrīdai ir profesionālas zināšanas. Ivars podniecībai pievērsies, viņas ieinteresēts, tomēr, darinot pat vienus un tos pašus podiņus, krūzītes, vāzītes, katram ir atšķirīgs rokraksts. Atklātā uguns krāsns Cepļu sētā būvēta pēc tāda parauga, kas arheologiem pazīstams jau no viduslaikiem. Arī svēpētā keramika, kas Latvijā atkal kļuvusi pazīstama tikai astoņdesmitajos gados, ir attiecināma uz X—XI gadsimtu, jo vēlāk sāka parādīties spožie glazētie trauki. To izmanto podnieki arī citviet Eiropā, taču, kad pirms diviem gadiem Rīgā viesojās japāņu mākslinieks Tadao Sato un izstādē ieraudzīja Ingrīdas darinātos podus, viņš nespēja nobrīnīties, kā dažādās zemēs, būdami tālu viens no otra, viņi spējuši darināt kaut ko tik radniecisku. Tā tapa abu kopīgā izstāde Uguns savienošana, kas apceļoja daudzas Latvijas izstāžu zāles.

Arī Ingrīdu priecē, ka Japānā, kur tiek piedāvātas milzums visdažādāko tehnoloģiju, meistari mīca mālus un taisa podus un tā tur ir modes lieta. „Ārzemēs roku darbam piešķir milzīgu vērtību. Tas liecina, ka jebkurš dizaineris no pagātnes var smelt un smelt arvien jaunas idejas. Vienkāršā un loģiskā formā jebkurš trauks ir ideāls lietošanai. Sākumā gan svēpētie, ar oglekli piesātinātie podi daudziem šeit bija nepieņemami. Tie likās pārāk tukši, tomēr, manuprāt, glazūra noēd māla dabīgo siltumu. To sapratuši, cilvēki tagad nāk un prasa arvien jaunus. Mēs cenšamies saglabāt seno izpratni par trauku, tomēr darinām tos mūsdienu pielietojamībai,“ spriež Ingrīda. Viņasprāt, tagad nevienam nebūs vajadzība pēc divu spaiņu lieluma medus poda. Agrāk karstvīna traukam bijušas kājiņas, lai to ievietotu krāsnī ar oglēm. Viņa veido tādus, kurus ievieto paliktnī un silda ar sveču liesmiņām.

Suģestē īstums un senatnīgums

Iesaistoties Staltu ģimenes veidotajā uzvedumā par latvisko dzīvesziņu, podnieki savulaik devās uz ASV. Tur līdzpaņemtie darbi izraisīja lielu interesi un tika izpirkti, bet ceļu uz ārvalstu tirgu abi nav meklējuši. Arī uz t.s. „auseklīšu laiku“ viņi neskatās ar nostalģiju, lai gan etnogrāfiskā stilā darinātiem priekšmetiem toreiz bija liels pieprasījums. Forsētais nacionālisms ir garām, bet cilvēki pakāpeniski atskārstot vajadzību pēc dabiskām, gadsimtos atzītām vērtībām, kas iederoties latviskā vidē. Tas dodot sparu un ticību. Podniecība kā process rosinot cilvēku interesi. Par to pārliecinājās arī Diena, kad bez īpašas reklāmas cepļa atvēršanas laikā te saradās prāvs ļaužu pulciņš. Ivars visiem pacietīgi rādīja, cik cepļa kurināšanā jābūt uzmanīgiem, kā mazākā kļūdīšanās var visu sabojāt, ka pat malkas šķila krāsns mutē jāievieto pareizi.

Visi lieliskie «Cepļu» pasākumi notiek sadarbībā ar biedrību «Saules rats»

Šī lapa darbojas uz WordPress.   webmaster@cepli.lv   ©2009 Māris Jonovs

Ingrīda Žagata, māla trauki, melnais ceplis, melnā keramika, svēpēšana, amatniecība, amatnieku darbnīca, rokām izgatavoti trauki, māla virpošana, melnie podi, krūzes, vāzes, ziepjutrauki, vannas istabai, bļodas, virtuvei, podniecība, podnieku darbnīca, podniecība, keramiķi, kāzu pasākumi, raku ceplis, ekskursijas, ekskursija, māls, māli, māla suvenīri, dāvanas, ziemassvētkiem, ziemassvētku dāvanas, podnieks, labākās dāvanas, roku darbs, interjeram, svečturi, laba mana podu māte, raku ceplis, māla apdedzināšana, cepļa kurināšana, dārza keramika, svilpaunieki, keramikas nodarbības…