Posts tagged: Tūtiņš

June 29, 2010 11.15

January 10, 2003 13.13

Īkšķa kustība mālā

Ilze Tihanovska 2003. gada 10. janvāra laikrakstā «Diena»

Jūras krasta vēsais skaistums, teiksmaini baznīcu stāsti un Vidzemes podnieku darbnīcas siltā noskaņa mijas Limbažu rajona Rīgai tuvākajā malā Vietām gluži līdzena, vietām sniega sapūstiem pauguriem, jūra iedvesmo arī ziemā, ledus vāka segu viļņiem pārvilkusi. Saule balta sniega klajumā šķiet jo spožāka un dažbrīd pat nojūk — ziemeļu līdzenums vai Baltijas jūra klājas zem kājām, realitātē atgriež vien kāpu tuvums. Auksti? Kad jūras piekraste Skultes pusē izstaigāta, Lauču dižakmeņi acīm apmīļoti un saules mīlīgie, bet visai asie zobi šķiet izgrauzušies caur jaku un mēteļu kārtām, sirdi apsildīt var podnieku Ingrīdas Žagatas un Ivara Graša darbnīcas mālu skaistumā. Pie reizes arī kas derīgs no mālu dzīves un pārtapšanas tiks apgūts. Savi stāsti šajā pusē arī baznīcām un Skultes kapiem.

Zirgs pie dievnama torņa

Ja tic visai teiksmainiem nostāstiem, Liepupes vēsturiskajā centrā esošās Liepupes kapelas altārdaļas drupas un luterāņu baznīca slavena ar to, ka te Minhauzens savulaik laulājies un sniegputenī sējis zirgu pie dievnama torņa, arī sazin kura paaudze slaveno pīļu tepat vien mīt. Mākslas vēstures gardēdis baznīcā atpazīs vienu no divām Latvijas šķērsbaznīcām. Savukārt Lēdurgā ir lauku draudzei neparasti grezna luterāņu baznīca. Nelielā uzkalniņā lepni izslējusies, tā savos izmēros diez vai atpaliek no galvaspilsētas māsām. Pēc piecu gadu būvdarbiem tā tikusi gatava 1772. gadā. Jau ārpusē nācēju sveicina zeltīti ziedi uz baznīcas rūpīgi veidotajiem un zaļi krāsotajiem vārtiem. Baznīcas iekārta gan vairākkārt postīta, taču patlaban atjaunota un teicami uzturēta.

Jūras nepieņemtais piemineklis

Skultes pagasts sveicina ne tikai ar jūru, bet arī ar īpatniem jūras akmeņiem. XIX gs. vidū kādā pavasarī ledus blīvēdamies no jūras izstūmis akmeni. Lielais Lauču dižakmens iekļauts pat valsts dabas pieminekļu sarakstā. Tā apjoms sasniedz 20 m3. Tiesa gan, tuvējo māju iemītnieks, kāds stalts vīrs gados, kas teju vai atgādina ziemā no jūras iznākušu Neptūnu, zina stāstīt, ka lielākos vējos akmeni sniegā ieputina itin pamatīgi. Tepat rodams arī mazais Lauču dižakmens. Līdzās jūrai ir atpūtnieku nams Vidlauči, kas itin labi noderēs arī tad, ja pie jūras gribas padzīvot ilgāku laiku. Starp citu, nama suņi — dzeltenais Tedis un melnā Lora, kas ir tikpat skaisti, cik milzīgi, — ciemiņus sagaida tiešām draudzīgi un kādu gabaliņu arī pavada pastaigā gar jūru.

1000 grādu karstums ziemā

Ja ikdienā podi tiek taisīti vairāk pārnestā nozīmē, pat tad ir grūti noliegt īpašās izjūtas, kas rodas, mīcot mālu un uz virpas ar niecīgu īkšķa kustību izaudzējot podu, bļodu vai krūzi. Liepupes podnieki Ingrīda Žagata un Ivars Grasis savā radošajā darbnīcā Cepļi rosās arī laikā, kad aukstums aiz loga skaitāms jau vairākos mīnusu grādu desmitos. Atklātā uguns krāsns Cepļos būvēta pēc parauga, kas arheologiem zināms jau no viduslaikiem. Arī svēpētā jeb melnā keramika attiecināma uz XI—XII gs., jo vēlāk sāka parādīties spožie glazētie trauki. Darbu apdedzināšana gan notiek reizi mēnesī 1000—1200 grādu temperatūrā, kad tiek kurināta krāsns un līdz gatava darba paņemšanai rokās paiet pat vairākas dienas.

Tuvākā krāsns kuršanas reize — februārī, tomēr dažāda izmēra māla mākslas darbu veidošana rāmi rit arī ikdienā. Kas ir māla trauku māte? Kāpjot pār podnieku darbnīcas slieksni un nonākot kamīna siltuma lokā, pirmais sagaidītājs ir it kā balts kaķis ar neparastu, gaiša māla brūnuma nokrāsu un jancīgu vārdu — Tūtiņš. „Bērnībā viņa raksturīgākā un mīļākā nodarbe bija celofāna kulīšu ēšana, bet par Kulīti īsti saukt negribējās,“ vārda izcelsmi smaidot skaidro saimnieks.

Gatavu un vēl nepabeigtu keramikas darbu te daudz. Var skatīties, priecāties, mācīties un vēlreiz priecāties. Parasts māla pikucis, podnieka vai paša roku iedvesmots, strauji maina savu formu, lai beigās pārvērstos līdz nepazīšanai. Gatavie darbiņi rindojas koka plauktā un pacietīgi gaida savu cepšanu. Saimnieki ne tikai parāda, kā iespējams izveidot krūkas šauro kakliņu, bet zina stāstīt gan par mūsu, gan citu valstu keramikas tradīcijām. Teiciens, ka māla trauku tēvs ir podnieks, bet māte — ceplis, aizgūts no pieredzes apmaiņas ar japāņiem. Kas paliek, atvadoties no jūras un podniekiem? Tīksma miera sajūta, kas nemaz tik drīz nepagaist.

Visi lieliskie «Cepļu» pasākumi notiek sadarbībā ar biedrību «Saules rats»

Šī lapa darbojas uz WordPress.   webmaster@cepli.lv   ©2009 Māris Jonovs

Ingrīda Žagata, māla trauki, melnais ceplis, melnā keramika, svēpēšana, amatniecība, amatnieku darbnīca, rokām izgatavoti trauki, māla virpošana, melnie podi, krūzes, vāzes, ziepjutrauki, vannas istabai, bļodas, virtuvei, podniecība, podnieku darbnīca, podniecība, keramiķi, kāzu pasākumi, raku ceplis, ekskursijas, ekskursija, māls, māli, māla suvenīri, dāvanas, ziemassvētkiem, ziemassvētku dāvanas, podnieks, labākās dāvanas, roku darbs, interjeram, svečturi, laba mana podu māte, raku ceplis, māla apdedzināšana, cepļa kurināšana, dārza keramika, svilpaunieki, keramikas nodarbības…