Comments (0)

January 10, 2003 13.13

Īkšķa kustība mālā

Ilze Tihanovska 2003. gada 10. janvāra laikrakstā «Diena»

Jūras krasta vēsais skaistums, teiksmaini baznīcu stāsti un Vidzemes podnieku darbnīcas siltā noskaņa mijas Limbažu rajona Rīgai tuvākajā malā Vietām gluži līdzena, vietām sniega sapūstiem pauguriem, jūra iedvesmo arī ziemā, ledus vāka segu viļņiem pārvilkusi. Saule balta sniega klajumā šķiet jo spožāka un dažbrīd pat nojūk — ziemeļu līdzenums vai Baltijas jūra klājas zem kājām, realitātē atgriež vien kāpu tuvums. Auksti? Kad jūras piekraste Skultes pusē izstaigāta, Lauču dižakmeņi acīm apmīļoti un saules mīlīgie, bet visai asie zobi šķiet izgrauzušies caur jaku un mēteļu kārtām, sirdi apsildīt var podnieku Ingrīdas Žagatas un Ivara Graša darbnīcas mālu skaistumā. Pie reizes arī kas derīgs no mālu dzīves un pārtapšanas tiks apgūts. Savi stāsti šajā pusē arī baznīcām un Skultes kapiem.

Zirgs pie dievnama torņa

Ja tic visai teiksmainiem nostāstiem, Liepupes vēsturiskajā centrā esošās Liepupes kapelas altārdaļas drupas un luterāņu baznīca slavena ar to, ka te Minhauzens savulaik laulājies un sniegputenī sējis zirgu pie dievnama torņa, arī sazin kura paaudze slaveno pīļu tepat vien mīt. Mākslas vēstures gardēdis baznīcā atpazīs vienu no divām Latvijas šķērsbaznīcām. Savukārt Lēdurgā ir lauku draudzei neparasti grezna luterāņu baznīca. Nelielā uzkalniņā lepni izslējusies, tā savos izmēros diez vai atpaliek no galvaspilsētas māsām. Pēc piecu gadu būvdarbiem tā tikusi gatava 1772. gadā. Jau ārpusē nācēju sveicina zeltīti ziedi uz baznīcas rūpīgi veidotajiem un zaļi krāsotajiem vārtiem. Baznīcas iekārta gan vairākkārt postīta, taču patlaban atjaunota un teicami uzturēta.

Jūras nepieņemtais piemineklis

Skultes pagasts sveicina ne tikai ar jūru, bet arī ar īpatniem jūras akmeņiem. XIX gs. vidū kādā pavasarī ledus blīvēdamies no jūras izstūmis akmeni. Lielais Lauču dižakmens iekļauts pat valsts dabas pieminekļu sarakstā. Tā apjoms sasniedz 20 m³. Tiesa gan, tuvējo māju iemītnieks, kāds stalts vīrs gados, kas teju vai atgādina ziemā no jūras iznākušu Neptūnu, zina stāstīt, ka lielākos vējos akmeni sniegā ieputina itin pamatīgi. Tepat rodams arī mazais Lauču dižakmens. Līdzās jūrai ir atpūtnieku nams Vidlauči, kas itin labi noderēs arī tad, ja pie jūras gribas padzīvot ilgāku laiku. Starp citu, nama suņi — dzeltenais Tedis un melnā Lora, kas ir tikpat skaisti, cik milzīgi, — ciemiņus sagaida tiešām draudzīgi un kādu gabaliņu arī pavada pastaigā gar jūru.

1000 grādu karstums ziemā

Ja ikdienā podi tiek taisīti vairāk pārnestā nozīmē, pat tad ir grūti noliegt īpašās izjūtas, kas rodas, mīcot mālu un uz virpas ar niecīgu īkšķa kustību izaudzējot podu, bļodu vai krūzi. Liepupes podnieki Ingrīda Žagata un Ivars Grasis savā radošajā darbnīcā Cepļi rosās arī laikā, kad aukstums aiz loga skaitāms jau vairākos mīnusu grādu desmitos. Atklātā uguns krāsns Cepļos būvēta pēc parauga, kas arheologiem zināms jau no viduslaikiem. Arī svēpētā jeb melnā keramika attiecināma uz XI—XII gs., jo vēlāk sāka parādīties spožie glazētie trauki. Darbu apdedzināšana gan notiek reizi mēnesī 1000—1200 grādu temperatūrā, kad tiek kurināta krāsns un līdz gatava darba paņemšanai rokās paiet pat vairākas dienas.

Tuvākā krāsns kuršanas reize — februārī, tomēr dažāda izmēra māla mākslas darbu veidošana rāmi rit arī ikdienā. Kas ir māla trauku māte? Kāpjot pār podnieku darbnīcas slieksni un nonākot kamīna siltuma lokā, pirmais sagaidītājs ir it kā balts kaķis ar neparastu, gaiša māla brūnuma nokrāsu un jancīgu vārdu — Tūtiņš. „Bērnībā viņa raksturīgākā un mīļākā nodarbe bija celofāna kulīšu ēšana, bet par Kulīti īsti saukt negribējās,“ vārda izcelsmi smaidot skaidro saimnieks.

Gatavu un vēl nepabeigtu keramikas darbu te daudz. Var skatīties, priecāties, mācīties un vēlreiz priecāties. Parasts māla pikucis, podnieka vai paša roku iedvesmots, strauji maina savu formu, lai beigās pārvērstos līdz nepazīšanai. Gatavie darbiņi rindojas koka plauktā un pacietīgi gaida savu cepšanu. Saimnieki ne tikai parāda, kā iespējams izveidot krūkas šauro kakliņu, bet zina stāstīt gan par mūsu, gan citu valstu keramikas tradīcijām. Teiciens, ka māla trauku tēvs ir podnieks, bet māte — ceplis, aizgūts no pieredzes apmaiņas ar japāņiem. Kas paliek, atvadoties no jūras un podniekiem? Tīksma miera sajūta, kas nemaz tik drīz nepagaist.

Comments (0)

October 18, 2001 13.13

Kohaido salā sajūsmina Vidzemes podnieces darbi

Gunita Ozoliņa 2001. gada 18. oktobra laikrakstā «Diena»

Pat pēc japāņu keramiķa Tadao Sato nāves, kurš ļoti mīlēja Latviju, Kohaido salas iedzīvotāji viņa piemiņas vārdā apliecina cieņu mūsu valstij un viņa draugiem latviešiem Pavadot trīs neaizmirstamas nedēļas uzlecošās saules zemes Japānas salā Kohaido, Vidzemes podnieki Ingrīda Žagata un viņas vīrs Ivars Grasis bija pārsteigti par japāņu neizmērojamo viesmīlību un ieinteresētību, ko viņi pauda par viņu darbiem, bet visvairāk par to, ka tālajā salā katrs sastaptais iedzīvotājs zināja, kur atrodas Latvija, un pauda sajūsmu par visu, kas saistīts ar mūsu zemi. Ingrīda uzskata, ka tas ir viņas tuvā kolēģa, nu jau aizsaulē aizgājušā keramiķa Tadao Sato nopelns. Pamats neparastai draudzībai Mūža pēdējos gados, kad māksliniekam bija radusies iespēja iepazīt mūsu valsti un daudzus cilvēkus, Latvija viņam bija kļuvusi īpaši tuva. Kādā izstādē nejauši ieraudzījis Ingrīdas svēpēšanas tehnikā radītos podus, T. Sato bija juties bezgala aizkustināts, saskatīdams abu radošajā rokrakstā daudz radnieciska.

Pirms pāris gadiem radās ierosme kopīgam projektam «Uguns savienošana», kura vadību uzņēmās fotomākslinieks Vilnis Auziņš, bet ieceri atbalstīja Kultūrkapitāla fonds. Abi mākslinieki I. Žagatas mājās Duntē strādāja kopīgā radošajā darbnīcā, un viņas ceplī tapa darbi, kuri pēc tam apceļoja daudzas izstāžu zāles gan Rīgā, gan citās pilsētās, izraisot daudz diskusiju un lielu interesi tās vērtētājos.

Lai gan abus keramiķus vienoja kopīgas ieceres nākotnē, Ingrīda šaubījās, vai pēc Sato aiziešanas pērn aizsaulē tām būs lemts piepildīties. Taču šogad viņa saņēma ielūgumu izstādīt darbus Higašikavas pilsētā Kohaido salā un kopā ar vīru piedalīties radošās darbnīcas projekta turpinājumā. Pirms tam pavasarī Duntē viesojās tuvs Sato draugs keramiķis Ogi. Lai gan ciemošanās laiks bija īss — tikai pāris stundu, japāņu kolēģis iemēģināja roku ar Latvijas mālu abu podnieku darbnīcā.

Pārsteigumu tālajā salā latviešiem bija daudz, taču lielākais saviļņojums vidzemniekiem radās, sperot pirmos soļus uz salas. Lidostas gaitenī bija izvietoti daļa viņu aizsūtīto trauku un arī T. Sato darbi. „Nudien aiz pārsteiguma asaras sasprāga acīs. To mēs nebijām spējuši iedomāties. Nesen saņēmu šīs lidostas īpašnieka sūtītu vēstuli ar cieņas apliecinājumu un pateicību par izstādi. Es saprotu, ka šis ir japāņu mentalitātei raksturīgs žests, taču man jāatzīst, ka tas ir bezgala jauks,“ Ingrīda saka. Plašākā izstāde bija sarīkota Higašikavā, bet radošajā darbnīcā Asahikavā, kuru vadīja mākslinieks Ogi un tuvs Sato dēla draugs Minami, vidzemnieki mācīja japāņiem savu tehniku un apguva kolēģu prasmes. Draugi turpina projektu Ingrīda un Ivars stāsta, ka neierasta bijis daudz. Podnieka ripa japāņiem griežoties uz pretējo pusi nekā mūsējās, jāsēž pie tās bijis zemu, un mugura drīz vien kļuvusi stīva. Arī māls bijis daudz smagāks un ne tik vijīgs, bet ceplis dedzināts trīs diennaktis un temperatūra sasniegusi 1270 grādu. „Latvijas māls tādā būtu izkusis,“ domā Ingrīda.

Salas iedzīvotājiem Tadao Sato esot bijis liela autoritāte. Katru draugu mudinājis apciemot Latviju un solījis šurp atvest savu vecāko māsu, kas tam bijusi mātes vietā. Viņa speciāli braukusi uz tikšanos ar latviešiem un lūgusi neaizmirst brāli. Ingrīda sapratusi, ka draugi turpinājuši viņa iesākto projektu piemiņas vārdā. Sato nāves atceres dienā Higašikavā atklāts Latvijas informācijas centrs. Ingrīda kopā ar pilsētas mēru griezusi tā lenti. Šeit izstādīta arī V. Auziņa fotoizstāde par jūgendstilu Rīgā. Būtībā sakari starp saliniekiem un Latviju sākušies jau agrāk ar fotomākslu, keramika bijusi tās turpinājums. Arī Sato piemiņas dienā atklāts piemineklis tā dēvētajā Fotogrāfijas kalnā. Kopā ar V.Auziņu, viņa sievu un fotogrāfu Andri Ozolu latvieši tur iestādījuši mazu ķirsīti. Savukārt starptautiskā fotoizstādē vienu no četrām galvenajām balvām ieguvis mūsu fotogrāfs Andrejs Grants.

„Sato bija neparasts cilvēks, tāds, kurš spēj aizraut un suģestēt. Viņš man stāstīja, kā viņa skolotājs mācījis izprast māla dvēseli. Mēs aizrautīgi strādājām un lieliski sapratāmies, tomēr es nebiju nojautusi, cik dziļi viņš ir mīlējis mūsu zemi un cik tā viņa dzīves pēdējā posmā tam bijusi nozīmīga. Par to pārliecinājāmies katru dienu, ko pavadījām Kohaido. Bija tāda nereāla sajūta, ka Sato it kā ir kopā ar mums visā, kur mēs gājām un ko darījām,“ atceras Ingrīda.

Trijās nedēļās nācies pierast gan pie sadzīves īpatnībām, gan pie slavenās japāņu virtuves. Tā latviešiem sagādājusi gan baudu, gan neveiklus mirkļus. Ivars stāsta, ka nācies piekrist viņu atziņai — irbulīšu siltais pieskāriens lūpām bijis patīkamāks par metāla galdarīkiem. Pēc kādas japāņu paražas sagatavotas pupiņas tik nejauki odušas, ka bijis grūti elpot, bet sojas pīrādziņa nobaudīšana Ingrīdai beigusies ar to, ka augu vakaru vajadzējis sev iegalvot, ka viņai nemaz nav slikti.

Abu vidzemnieku vērojumā, keramikas trauki uz salas sadzīvē esot pat vairāk iecienīti nekā dārgais porcelāns. Turp viņi devušies ar interesi tuvāk iepazīt pasaulē populārās raku keramikas tehniku un būtību. Atklājums bijis pārsteidzošs — paši japāņi nepiešķir nozīmi ne darbu formai, ne krāsai, ne vizuālajām niansēm, bet gan filozofijai un saturam, ko darbs pauž. „Daudzi manos traukos saskatīja līdzību ar raku,“ atceras Ingrīda. V. Auziņš šo kopdarbu uzskata par lielu veiksmi. „Ja japāņi tajā nebūtu ieraudzījuši ko lietderīgu, šaubos, vai viņi būtu tik ļoti pretimnākoši. Viņi projektā ir ieguldījuši lielus līdzekļus, var sacīt — mūs gandrīz uz rokām nēsāja. Tas, ko spēj daži cilvēki, jau ir izdarīts,“ secina fotomākslinieks, paužot cerību, ka sadarbība turpināsies. Jaunāko «Uguns savienošanas» projekta izstādi, kurā bija redzami arī I. Žagatas, I. Graša, T. Sato, Ogi, V. Auziņa un citu mākslinieku darbi, Latvijā bija iespējams apskatīt septembrī Melngalvju namā.

Comments (0)

December 13, 2000 13.13

Ceplis ar Ziemassvētku dāvanām

Gunita Ozoliņa 2000. gada 13. decembra laikrakstā «Diena»

Liepupes podnieki Ingrīda Žagata un Ivars Grasis atvēruši cepli un no tā pēc apdedzināšanas izceļ desmitiem vēl gluži karstu tumšpelēku, matētu trauku, kas darināti svēpēšanas tehnikā. Viņi grib priecēt pircējus ar eksotiskām Ziemassvētku dāvanām. Podnieki pirmoreiz pošas Ziemassvētku gadatirgum, kas drīz atvērsies Ķīpsalas izstāžu kompleksā. Taču šis nav vienīgais ceplis ar darbiem, kas veltīti svētku tematikai.

Jau patlaban salonā Līvs izstādīti Ingrīdas trauki un Galakrodzenieku ģimenes tekstilijas, kuriem dots nosaukums Satikšanās Ziemassvētkos. Vai podnieku un keramiķu darinājumiem ir vieta tajā spožumā un uzbāzībā, kas par svētku klātbūtni liecina reklāmās un skatlogu vitrīnās, Ingrīda atteic: „Šie trauki, protams, nav domāti racionāliem cilvēkiem, kuri steigā paķer krūzīti, lai iedzertu rīta kafiju, bet Ziemassvētki taču ir ciemošanās laiks, kad gaidām savus mīļos. Latvieši nemēdz sēdēt pie tukša galda. Kad uz tā tiek uzlikts svētku cienasts, gribas tādu klājumu, kas nav domāts plašam patēriņam, bet rada īpašu noskaņu.“

Dominē senču izpratne par traukiem

Pievēršanās tradicionālajai podniecībai mudinājusi Ingrīdu un Ivaru pētīt seno amatnieku darbus muzejos, meklēt un lasīt atbilstošu literatūru. Ingrīdai ir profesionālas zināšanas. Ivars podniecībai pievērsies, viņas ieinteresēts, tomēr, darinot pat vienus un tos pašus podiņus, krūzītes, vāzītes, katram ir atšķirīgs rokraksts. Atklātā uguns krāsns Cepļu sētā būvēta pēc tāda parauga, kas arheologiem pazīstams jau no viduslaikiem. Arī svēpētā keramika, kas Latvijā atkal kļuvusi pazīstama tikai astoņdesmitajos gados, ir attiecināma uz X—XI gadsimtu, jo vēlāk sāka parādīties spožie glazētie trauki. To izmanto podnieki arī citviet Eiropā, taču, kad pirms diviem gadiem Rīgā viesojās japāņu mākslinieks Tadao Sato un izstādē ieraudzīja Ingrīdas darinātos podus, viņš nespēja nobrīnīties, kā dažādās zemēs, būdami tālu viens no otra, viņi spējuši darināt kaut ko tik radniecisku. Tā tapa abu kopīgā izstāde Uguns savienošana, kas apceļoja daudzas Latvijas izstāžu zāles.

Arī Ingrīdu priecē, ka Japānā, kur tiek piedāvātas milzums visdažādāko tehnoloģiju, meistari mīca mālus un taisa podus un tā tur ir modes lieta. „Ārzemēs roku darbam piešķir milzīgu vērtību. Tas liecina, ka jebkurš dizaineris no pagātnes var smelt un smelt arvien jaunas idejas. Vienkāršā un loģiskā formā jebkurš trauks ir ideāls lietošanai. Sākumā gan svēpētie, ar oglekli piesātinātie podi daudziem šeit bija nepieņemami. Tie likās pārāk tukši, tomēr, manuprāt, glazūra noēd māla dabīgo siltumu. To sapratuši, cilvēki tagad nāk un prasa arvien jaunus. Mēs cenšamies saglabāt seno izpratni par trauku, tomēr darinām tos mūsdienu pielietojamībai,“ spriež Ingrīda. Viņasprāt, tagad nevienam nebūs vajadzība pēc divu spaiņu lieluma medus poda. Agrāk karstvīna traukam bijušas kājiņas, lai to ievietotu krāsnī ar oglēm. Viņa veido tādus, kurus ievieto paliktnī un silda ar sveču liesmiņām.

Suģestē īstums un senatnīgums

Iesaistoties Staltu ģimenes veidotajā uzvedumā par latvisko dzīvesziņu, podnieki savulaik devās uz ASV. Tur līdzpaņemtie darbi izraisīja lielu interesi un tika izpirkti, bet ceļu uz ārvalstu tirgu abi nav meklējuši. Arī uz t.s. „auseklīšu laiku“ viņi neskatās ar nostalģiju, lai gan etnogrāfiskā stilā darinātiem priekšmetiem toreiz bija liels pieprasījums. Forsētais nacionālisms ir garām, bet cilvēki pakāpeniski atskārstot vajadzību pēc dabiskām, gadsimtos atzītām vērtībām, kas iederoties latviskā vidē. Tas dodot sparu un ticību. Podniecība kā process rosinot cilvēku interesi. Par to pārliecinājās arī Diena, kad bez īpašas reklāmas cepļa atvēršanas laikā te saradās prāvs ļaužu pulciņš. Ivars visiem pacietīgi rādīja, cik cepļa kurināšanā jābūt uzmanīgiem, kā mazākā kļūdīšanās var visu sabojāt, ka pat malkas šķila krāsns mutē jāievieto pareizi.