Diena: Ceplis ar Ziemassvētku dāvanām

Ceplis ar Ziemassvētku dāvanām

Gunita Ozoliņa 2000. gada 13. decembra laikrakstā «Diena»

Liepupes podnieki Ingrīda Žagata un Ivars Grasis atvēruši cepli un no tā pēc apdedzināšanas izceļ desmitiem vēl gluži karstu tumšpelēku, matētu trauku, kas darināti svēpēšanas tehnikā. Viņi grib priecēt pircējus ar eksotiskām Ziemassvētku dāvanām. Podnieki pirmoreiz pošas Ziemassvētku gadatirgum, kas drīz atvērsies Ķīpsalas izstāžu kompleksā. Taču šis nav vienīgais ceplis ar darbiem, kas veltīti svētku tematikai.

Jau patlaban salonā Līvs izstādīti Ingrīdas trauki un Galakrodzenieku ģimenes tekstilijas, kuriem dots nosaukums Satikšanās Ziemassvētkos. Vai podnieku un keramiķu darinājumiem ir vieta tajā spožumā un uzbāzībā, kas par svētku klātbūtni liecina reklāmās un skatlogu vitrīnās, Ingrīda atteic: „Šie trauki, protams, nav domāti racionāliem cilvēkiem, kuri steigā paķer krūzīti, lai iedzertu rīta kafiju, bet Ziemassvētki taču ir ciemošanās laiks, kad gaidām savus mīļos. Latvieši nemēdz sēdēt pie tukša galda. Kad uz tā tiek uzlikts svētku cienasts, gribas tādu klājumu, kas nav domāts plašam patēriņam, bet rada īpašu noskaņu.“

Dominē senču izpratne par traukiem

Pievēršanās tradicionālajai podniecībai mudinājusi Ingrīdu un Ivaru pētīt seno amatnieku darbus muzejos, meklēt un lasīt atbilstošu literatūru. Ingrīdai ir profesionālas zināšanas. Ivars podniecībai pievērsies, viņas ieinteresēts, tomēr, darinot pat vienus un tos pašus podiņus, krūzītes, vāzītes, katram ir atšķirīgs rokraksts. Atklātā uguns krāsns Cepļu sētā būvēta pēc tāda parauga, kas arheologiem pazīstams jau no viduslaikiem. Arī svēpētā keramika, kas Latvijā atkal kļuvusi pazīstama tikai astoņdesmitajos gados, ir attiecināma uz X—XI gadsimtu, jo vēlāk sāka parādīties spožie glazētie trauki. To izmanto podnieki arī citviet Eiropā, taču, kad pirms diviem gadiem Rīgā viesojās japāņu mākslinieks Tadao Sato un izstādē ieraudzīja Ingrīdas darinātos podus, viņš nespēja nobrīnīties, kā dažādās zemēs, būdami tālu viens no otra, viņi spējuši darināt kaut ko tik radniecisku. Tā tapa abu kopīgā izstāde Uguns savienošana, kas apceļoja daudzas Latvijas izstāžu zāles.

Arī Ingrīdu priecē, ka Japānā, kur tiek piedāvātas milzums visdažādāko tehnoloģiju, meistari mīca mālus un taisa podus un tā tur ir modes lieta. „Ārzemēs roku darbam piešķir milzīgu vērtību. Tas liecina, ka jebkurš dizaineris no pagātnes var smelt un smelt arvien jaunas idejas. Vienkāršā un loģiskā formā jebkurš trauks ir ideāls lietošanai. Sākumā gan svēpētie, ar oglekli piesātinātie podi daudziem šeit bija nepieņemami. Tie likās pārāk tukši, tomēr, manuprāt, glazūra noēd māla dabīgo siltumu. To sapratuši, cilvēki tagad nāk un prasa arvien jaunus. Mēs cenšamies saglabāt seno izpratni par trauku, tomēr darinām tos mūsdienu pielietojamībai,“ spriež Ingrīda. Viņasprāt, tagad nevienam nebūs vajadzība pēc divu spaiņu lieluma medus poda. Agrāk karstvīna traukam bijušas kājiņas, lai to ievietotu krāsnī ar oglēm. Viņa veido tādus, kurus ievieto paliktnī un silda ar sveču liesmiņām.

Suģestē īstums un senatnīgums

Iesaistoties Staltu ģimenes veidotajā uzvedumā par latvisko dzīvesziņu, podnieki savulaik devās uz ASV. Tur līdzpaņemtie darbi izraisīja lielu interesi un tika izpirkti, bet ceļu uz ārvalstu tirgu abi nav meklējuši. Arī uz t.s. „auseklīšu laiku“ viņi neskatās ar nostalģiju, lai gan etnogrāfiskā stilā darinātiem priekšmetiem toreiz bija liels pieprasījums. Forsētais nacionālisms ir garām, bet cilvēki pakāpeniski atskārstot vajadzību pēc dabiskām, gadsimtos atzītām vērtībām, kas iederoties latviskā vidē. Tas dodot sparu un ticību. Podniecība kā process rosinot cilvēku interesi. Par to pārliecinājās arī Diena, kad bez īpašas reklāmas cepļa atvēršanas laikā te saradās prāvs ļaužu pulciņš. Ivars visiem pacietīgi rādīja, cik cepļa kurināšanā jābūt uzmanīgiem, kā mazākā kļūdīšanās var visu sabojāt, ka pat malkas šķila krāsns mutē jāievieto pareizi.