Diena: Kohaido salā sajūsmina Vidzemes podnieces darbi

Kohaido salā sajūsmina Vidzemes podnieces darbi

Gunita Ozoliņa 2001. gada 18. oktobra laikrakstā «Diena»

Pat pēc japāņu keramiķa Tadao Sato nāves, kurš ļoti mīlēja Latviju, Kohaido salas iedzīvotāji viņa piemiņas vārdā apliecina cieņu mūsu valstij un viņa draugiem latviešiem Pavadot trīs neaizmirstamas nedēļas uzlecošās saules zemes Japānas salā Kohaido, Vidzemes podnieki Ingrīda Žagata un viņas vīrs Ivars Grasis bija pārsteigti par japāņu neizmērojamo viesmīlību un ieinteresētību, ko viņi pauda par viņu darbiem, bet visvairāk par to, ka tālajā salā katrs sastaptais iedzīvotājs zināja, kur atrodas Latvija, un pauda sajūsmu par visu, kas saistīts ar mūsu zemi. Ingrīda uzskata, ka tas ir viņas tuvā kolēģa, nu jau aizsaulē aizgājušā keramiķa Tadao Sato nopelns. Pamats neparastai draudzībai Mūža pēdējos gados, kad māksliniekam bija radusies iespēja iepazīt mūsu valsti un daudzus cilvēkus, Latvija viņam bija kļuvusi īpaši tuva. Kādā izstādē nejauši ieraudzījis Ingrīdas svēpēšanas tehnikā radītos podus, T. Sato bija juties bezgala aizkustināts, saskatīdams abu radošajā rokrakstā daudz radnieciska.

Pirms pāris gadiem radās ierosme kopīgam projektam «Uguns savienošana», kura vadību uzņēmās fotomākslinieks Vilnis Auziņš, bet ieceri atbalstīja Kultūrkapitāla fonds. Abi mākslinieki I. Žagatas mājās Duntē strādāja kopīgā radošajā darbnīcā, un viņas ceplī tapa darbi, kuri pēc tam apceļoja daudzas izstāžu zāles gan Rīgā, gan citās pilsētās, izraisot daudz diskusiju un lielu interesi tās vērtētājos.

Lai gan abus keramiķus vienoja kopīgas ieceres nākotnē, Ingrīda šaubījās, vai pēc Sato aiziešanas pērn aizsaulē tām būs lemts piepildīties. Taču šogad viņa saņēma ielūgumu izstādīt darbus Higašikavas pilsētā Kohaido salā un kopā ar vīru piedalīties radošās darbnīcas projekta turpinājumā. Pirms tam pavasarī Duntē viesojās tuvs Sato draugs keramiķis Ogi. Lai gan ciemošanās laiks bija īss — tikai pāris stundu, japāņu kolēģis iemēģināja roku ar Latvijas mālu abu podnieku darbnīcā.

Pārsteigumu tālajā salā latviešiem bija daudz, taču lielākais saviļņojums vidzemniekiem radās, sperot pirmos soļus uz salas. Lidostas gaitenī bija izvietoti daļa viņu aizsūtīto trauku un arī T. Sato darbi. „Nudien aiz pārsteiguma asaras sasprāga acīs. To mēs nebijām spējuši iedomāties. Nesen saņēmu šīs lidostas īpašnieka sūtītu vēstuli ar cieņas apliecinājumu un pateicību par izstādi. Es saprotu, ka šis ir japāņu mentalitātei raksturīgs žests, taču man jāatzīst, ka tas ir bezgala jauks,“ Ingrīda saka. Plašākā izstāde bija sarīkota Higašikavā, bet radošajā darbnīcā Asahikavā, kuru vadīja mākslinieks Ogi un tuvs Sato dēla draugs Minami, vidzemnieki mācīja japāņiem savu tehniku un apguva kolēģu prasmes. Draugi turpina projektu Ingrīda un Ivars stāsta, ka neierasta bijis daudz. Podnieka ripa japāņiem griežoties uz pretējo pusi nekā mūsējās, jāsēž pie tās bijis zemu, un mugura drīz vien kļuvusi stīva. Arī māls bijis daudz smagāks un ne tik vijīgs, bet ceplis dedzināts trīs diennaktis un temperatūra sasniegusi 1270 grādu. „Latvijas māls tādā būtu izkusis,“ domā Ingrīda.

Salas iedzīvotājiem Tadao Sato esot bijis liela autoritāte. Katru draugu mudinājis apciemot Latviju un solījis šurp atvest savu vecāko māsu, kas tam bijusi mātes vietā. Viņa speciāli braukusi uz tikšanos ar latviešiem un lūgusi neaizmirst brāli. Ingrīda sapratusi, ka draugi turpinājuši viņa iesākto projektu piemiņas vārdā. Sato nāves atceres dienā Higašikavā atklāts Latvijas informācijas centrs. Ingrīda kopā ar pilsētas mēru griezusi tā lenti. Šeit izstādīta arī V. Auziņa fotoizstāde par jūgendstilu Rīgā. Būtībā sakari starp saliniekiem un Latviju sākušies jau agrāk ar fotomākslu, keramika bijusi tās turpinājums. Arī Sato piemiņas dienā atklāts piemineklis tā dēvētajā Fotogrāfijas kalnā. Kopā ar V.Auziņu, viņa sievu un fotogrāfu Andri Ozolu latvieši tur iestādījuši mazu ķirsīti. Savukārt starptautiskā fotoizstādē vienu no četrām galvenajām balvām ieguvis mūsu fotogrāfs Andrejs Grants.

„Sato bija neparasts cilvēks, tāds, kurš spēj aizraut un suģestēt. Viņš man stāstīja, kā viņa skolotājs mācījis izprast māla dvēseli. Mēs aizrautīgi strādājām un lieliski sapratāmies, tomēr es nebiju nojautusi, cik dziļi viņš ir mīlējis mūsu zemi un cik tā viņa dzīves pēdējā posmā tam bijusi nozīmīga. Par to pārliecinājāmies katru dienu, ko pavadījām Kohaido. Bija tāda nereāla sajūta, ka Sato it kā ir kopā ar mums visā, kur mēs gājām un ko darījām,“ atceras Ingrīda.

Trijās nedēļās nācies pierast gan pie sadzīves īpatnībām, gan pie slavenās japāņu virtuves. Tā latviešiem sagādājusi gan baudu, gan neveiklus mirkļus. Ivars stāsta, ka nācies piekrist viņu atziņai — irbulīšu siltais pieskāriens lūpām bijis patīkamāks par metāla galdarīkiem. Pēc kādas japāņu paražas sagatavotas pupiņas tik nejauki odušas, ka bijis grūti elpot, bet sojas pīrādziņa nobaudīšana Ingrīdai beigusies ar to, ka augu vakaru vajadzējis sev iegalvot, ka viņai nemaz nav slikti.

Abu vidzemnieku vērojumā, keramikas trauki uz salas sadzīvē esot pat vairāk iecienīti nekā dārgais porcelāns. Turp viņi devušies ar interesi tuvāk iepazīt pasaulē populārās raku keramikas tehniku un būtību. Atklājums bijis pārsteidzošs — paši japāņi nepiešķir nozīmi ne darbu formai, ne krāsai, ne vizuālajām niansēm, bet gan filozofijai un saturam, ko darbs pauž. „Daudzi manos traukos saskatīja līdzību ar raku,“ atceras Ingrīda. V. Auziņš šo kopdarbu uzskata par lielu veiksmi. „Ja japāņi tajā nebūtu ieraudzījuši ko lietderīgu, šaubos, vai viņi būtu tik ļoti pretimnākoši. Viņi projektā ir ieguldījuši lielus līdzekļus, var sacīt — mūs gandrīz uz rokām nēsāja. Tas, ko spēj daži cilvēki, jau ir izdarīts,“ secina fotomākslinieks, paužot cerību, ka sadarbība turpināsies. Jaunāko «Uguns savienošanas» projekta izstādi, kurā bija redzami arī I. Žagatas, I. Graša, T. Sato, Ogi, V. Auziņa un citu mākslinieku darbi, Latvijā bija iespējams apskatīt septembrī Melngalvju namā.