Diena: Tradīcijas ar improvizāciju

Tradīcijas ar improvizāciju

Anna Novicka 2010. gada 20. aprīļa laikrakstā «Diena»
©Foto: Kristaps Kalns, Dienas mediji
©Foto: Kristaps Kalns, Dienas mediji

Ja domāsi tikai, kā un cik ar savu nodarbi nopelnīt, nekas nesanāks, ir pārliecināta melnās keramikas darbnīcas Cepļi īpašniece Ingrīda Žagata. Stingrajam aprēķinam viņas mazajā biznesā nekad nebija vietas, taču tā attīstībai tas nemaz nav traucējis: apgrozījums pieaug gadu no gada (izņēmums ir tikai 2009. gads), arvien lielāka ir arī tūristu interese. «Ja tev patīk kaut ko darīt un tu ar zobiem un nagiem turies pie tā, tad būsi ar to pabarots,» tic Ingrīda.

Nebaidās pārkāpt

Ar mālu Ingrīdas dzīve saistīta jau 25 gadus. «Tā vairs nav sirdslieta, bet gan ceļš un izvēle,» teic meistare. Par to, ka viņa, pašas Ingrīdas vārdiem runājot, ir kļuvusi «atkarīga no māla», paldies jāsaka viņas pirmajai skolotājai Ilgai Kocei, kura vadīja keramikas pulciņu Ingrīdas skolā. «Viņa nebija nekāda slavena keramiķe, bet bija liela podniecības pārzinātāja, pati virpoja traukus. Viņai pat bija griežamās ripas, kas skolās ir retums,» atminas Ingrīda. Tad sekoja Lietišķās mākslas vidusskola un skolotājas Ausmas Žūriņas iedvesmojošie padomi, savukārt podniecības tradīciju izpratni Ingrīdai iemācījis kāds Dundagas vecmeistars.

Ingrīdas darinātās kannas, bļodas, vāzes, krūzes un citi trauki piesaista ar dizaina svaigumu — arī pati meistare atzīst, ka stingri pie klasiskām vērtībām neturas. «Es tās nebaidos pārkāpt. Ir podnieki, kas uzskata: ja tā darīja pirms 100 gadiem, tad tā arī jāturpina, bet es tam pieeju brīvāk. Ar klasiskām vērtībām mazliet improvizēju,» savu radošo pieeju raksturo Ingrīda.

Novērtē arī Stenders

Meistare uzsver: šis nekad nevarēs būt liels bizness. «Tas ir savam priekam un iztikšanai, un mani tas pilnībā apmierina. Tā ir laime, ka nodarbe, kas man patīk, ir kļuvusi arī par manu maizes devēju,» saka Ingrīda.

Viņa regulāri piedalās dažādās izstādēs un tirdziņos, un atdeve tam ir vienmēr, viņa stāsta. Tieši vienā no izstādēm Ingrīdas darbus pamanīja viņas lielākais pasūtītājs Stendera ziepju fabrika, kam viņa taisa aroma lampas un ziepju traukus. Ar Stenderu Ingrīda sadarbojas jau vairāk nekā septiņus gadus, un saskaņas iemesli, viņasprāt, ir kopēja stila izjūta. «Stenders jau pats par sevi nozīmē kaut kādu noteiktu stilu, konceptu. Man šķiet, mums ar [Stendera īpašnieku] Jāni Bērziņu šis stils saskan,» skaidro Ingrīda.

Pateicoties dalībai izstādē, Ingrīdu atradis arī liels pasūtījums no uzņēmuma MC2. «Tā notiek bieži: izstādē paņem vizītkarti, bet pēc gada par tevi atceras,» uzsver Ingrīda. Labus vārdus viņa velta nesen Rīgā notikušajai izstādei Ražots Latvijā, kas bija negaidīti kupli apmeklēta. Iespējams, arī šis pasākums Ingrīdai nesīs savu labumu — par viņas darbiem interesi izrādījusi kāda Krievijas kompānija, kā arī kundze no Francijas, kas tur plāno veidot latviešu mākslai veidotu projektu.

Vislielākais pasūtījumu skaits ir ap Ziemassvētkiem, stāsta Ingrīda. Taču, arī ja klienti pieklust, ražošana uz vietas nestāv. «Es atšķirībā no lielām ražotnēm varu taisīt bļodu, nezinot, vai kāds man to nopirks. Tāpēc arī man šeit ir galerija, kur visu produkciju var aplūkot un iegādāties,» teic podniece.

Otrs viņas biznesa virziens ir tūrisms. Ekskursijās uz Cepļiem brauc gan skolēni, gan jaunlaulātie. Kā tūrisma objekts Cepļi darbojas jau kopš 1994. gada.

Uguns pievilcība

Daudzus apmeklētājus pārsteidz, cik smags ir šis darbs, atzīst Ingrīda. «Modernam cilvēkam tas ir kaut kas neizprotams. Kad skatās, kā es to malkas cepli kurinu, izpleš acis un netic, ka tas notiek šodien. Bet man tā ir interesanti. Tam nav racionāla izskaidrojuma. Krāsnī apdedzinātam traukam tomēr ir kaut kāda maģiska pievilcība,» spriež Ingrīda. Taču redzot, cik smagi top šie skaistie trauki, daudziem atkrītot jautājumi par to, kāpēc tie maksā dārgāk nekā Maxima.

Pērn tūrisma apjomi sarukuši visā Latvijā, piemēram, Ingrīdas kaimiņš — Minhauzena muzejs — esot zaudējis trešdaļu no apmeklētājiem. Arī Cepļiem 2009. gads iezīmējās ar nelielu apgrozījuma kritumu. Lai gan sezona pagaidām nav sākusies un grūti spriest, cik veiksmīga tā būs šoreiz, rezervācijas tiek veiktas un interese ir liela, cerīga ir Ingrīda.

Runājot par nākotni, viņa atzīst — nekādu mērķu un lielu ambīciju viņai šajā biznesā nav. «Kā jebkuram cilvēkam, man gribas elementāri izdzīvot. Jākustina smadzenes, jāpiedāvā sevi, un iztika būs,» optimistiska ir Ingrīda. Pieminot to, ka daudzās valstīs šādus senus tautas amatus atbalstīta valsts, viņa tomēr piebilst, ka viņai galvenais ir, lai neviens netraucētu un kāju priekšā neliktu. «Ja tu kaut ko dari tiešām no sirds, tad arī rezultāts tam būs,» savā galvenajā biznesa noslēpumā dalās meistare.

NRA: Laimīgā vientulība

Laimīgā vientulība

Laura Brokāne 2009. gada 6. jūnija «NRA»
Ingrīda Žagata. Foto: f64
Ingrīda Žagata. Foto: f64

„Brīvdabas muzeja gadatirgū piedalos kopš 1984. gada. Šajā laikā esmu izlaidusi tikai divus gadus — deviņdesmito gadu sākumā, kad bija iepriekšējā krīze. Toreiz amatniekiem tiešām bija smagi laiki, tāpēc ceru, ka arī šo krīzi pārdzīvosim,“ spriež Vidzemes keramiķe Ingrīda Žagata.

Apskatīt un iegādāties amatnieku darinājumus Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā varēs šodien un rīt.

Firmas zīme — bļodas

Keramika ir Ingrīdas Žagatas iztikas avots un dzīves aicinājums, tāpēc ikgadējais amatnieku gadatirgus viņai ir ne tikai iespēja nopelnīt, bet arī atkalredzēšanās svētki. „Gadatirgū visi amatnieki satiekas — var citus apskatīt un sevi parādīt. Uz brīvdabas muzeju vienmēr cenšamies aizvest visu to labāko, kas mums ir,“ smaida keramiķe. Viņas firmas zīme esot māla bļodas. Katru gadu muzeja darbinieki apvaicājas, vai viņai tās sanākušas. „Šogad varu droši teikt — viss kārtībā!“ priecājas Ingrīda Žagata. Pirms pāris gadiem bļodu kolekciju, kas bija sarūpēta gadatirgum, esot saplēsis kaķis.

Brīvdabas muzeja gadatirgus ir plašākais latviešu tautas mākslas darinājumu ikgadējais tirdziņš. Arī šogad muzejā pulcēsies podnieki, audēji, rokdarbnieces, kalēji, pinēji, ādas apstrādātāji, kokamatnieki, rotkaļi, kuri sabraukuši no Ventspils, Liepājas, Talsiem, no Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas, no Limbažiem, Alūksnes, Gulbenes, no Jelgavas, Dobeles, Auces, un, protams, no Rīgas. Šoreiz ieradīsies latviešu amatnieki pat no Amerikas un Kanādas. Savu amata prasmi rādīs arī Latvijā dzīvojošie igauņi, lietuvieši, ukraiņi, krievi, baltkrievi un čigāni. Tirgū neiztiks arī bez medus, siera, desām, zivīm, kliņģeriem, zemenēm, barankām un piparkūkām. Divu dienu garumā apmeklētāji varēs apskatīt skaistas lietas, iegādāties tās, dziedāt, dejot, rotaļāties un, protams, dzert un ēst.

Tā kā Ingrīda Žagata gadatirgū piedalās regulāri, jautāju, kā pa šiem gadiem mainījušies tirdziņa apmeklētāji. „Agrāk uz gadatirgu cilvēki pārsvarā brauca, lai iegādātos amatnieku darinājumus, jo bija gandrīz neiespējami tos nopirkt citur, bet tagad situācija ir mainījusies — šādas problēmas vairs nav, jo tautas mākslinieku izstrādājumu tirdziņi notiek gandrīz katru sestdienu. Tāpēc ikgadējais tirdziņš brīvdabas muzejā ir kā svētki, kurā bez pirkšanas un pārdošanas cilvēki bauda arī citus jaukumus. Šo pasākumu var uztvert arī kā izstādi. Cilvēkiem taču patīk uzlūkot skaistas lietas, kuru šobrīd viņu dzīvēs, iespējams, ir mazāk,“ stāsta keramiķe.

Viņa ievērojusi, ka daudzi amatnieku darinājumu mīļotāji savu dzīvi saplānojuši tā, lai tos iegādātos tieši brīvdabas muzeja tirdziņā.

Ingrīda Žagata novērojusi, ka interese par tautas mākslu sabiedrībā turpina augt. „Cilvēkiem ir svarīgi iegādāties ar roku veidotas lietas — tās ir mīļākas un personiskākas, turklāt ir iespējams satikt un aprunāties ar pašu autoru. Šādai lietiņai ir pievienotā vērtība. Man pašai arī ir ļoti svarīgi, no kā es iegādājos preci,“ uzsver amatniece.

Māls nelaiž vaļā

Ar keramiku Ingrīda Žagata nodarbojas jau kopš bērnu dienām. Viņa smejas: „Māls mani izvēlējās un joprojām nelaiž vaļā.“ Divpadsmit gadu vecumā Ingrīda Žagata iestājās keramikas pulciņā, bet jau astotajā klasē par profesijas izvēli vairs neesot šaubījusies ne mirkli. „Reti notiek tā, ka cilvēks tik agrā vecumā jau ir pārliecināts par to, kas vēlas būt. Maniem vecākiem nav saistības ne ar vienu no lietišķajām mākslām. Tas var arī neiedzimt,“ ar gaišu ironijas pieskaņu saka māksliniece.

Ingrīda Žagata no Mārupes uz Skulti pārcēlās pirms divdesmit pieciem gadiem. „Man šeit vienkārši vajadzēja būt, lai darinātu podus,“ noslēpumaini teic amatniece. Tagad viņas māju neatņemama sastāvdaļa ir arī skaistā, omulīgā darbnīca, kur rosība, šķiet, nekad nepierimst. Mierīgais dzīvesveids klusajā lauku mājā ir tikai virskārta — Ingrīda nemitīgi domā par pienākumiem un aktīvi darbojas. „Jā, keramiķi pa kluso strādā vairāk, nekā pieņemts darba likumā. Mūsu darba laiku nav iespējams izmērīt. Piemēram, darbs pie cepļa notiek 15 stundas,“ stāsta Ingrīda Žagata.

„Pienākumi un plāni man ir vienmēr, nevaru par to nedomāt, tomēr, trauku veidojot, iekšējā spriedze jāaizmirst. Negatīvu domu šajā procesā nemaz nedrīkst būt, jo es iedziļinos trauka formā, un tas ir skaisti. No malas šķitīs, ka visas krūzītes ir vienādas, bet es katru no tām esmu veidojusi kā vienīgo. Iespējams, tieši pateicoties šai nodarbei, es no malas izskatos tik harmoniska,“ spriež māksliniece.

Nopelnīt ar krūzītēm

Ingrīda Žagata teic, ka labprāt dalās savās iemaņās ar jaunāko paaudzi: „Privātās studijas man nav, taču daudzas ģimenes uz šejieni brauc ekskursijās, un es bērniem pamācu pamata prasmes. Ja kādam iepatīkas, viņš sāk pie manis mācīties regulāri. Viena mana skolniece, kura dzīvo kaimiņos, nupat beidza mākslas skolu,“ lepojas pasniedzēja.

„Šobrīd pie manis mācās meitene, kura paralēli studē mākslas skolā. Ne vienmēr skolās pietiekamā apjomā var apgūt praktiskās zināšanas. Šajās mācību iestādēs uzsvars tiek likts uz dizainu — nezin kur nākušām un nezin kur ejošām lietām. Profesionālajās vidusskolās tautas māksla vispār ir atstāta novārtā,“ skumji teic Ingrīda Žagata. Tāpēc jaunajiem māksliniekiem trūkstot zināšanu par trauka ideju. Dizaineri domājot par to, kā iecere izskatās uz papīra, bet aizmirst par funkcionalitāti. „Senāk priekšmetu gatavoja tā, lai tas būtu ērti lietojams un tikai pēc tam — skaists,“ zina teikt amatniece.

Viņa novērojusi, ka jauniem cilvēkiem šī nodarbe ļoti patīkot, jāpiebilst gan — tikai līdz zināmam laikam. „Kad viņi saskaras ar mūsu ārprātīgi steidzīgo materiālistisko pasauli un saprot, ka nepaspēs ar krūzītēm nopelnīt, interese sāk zust,“ nopūšas māksliniece.

Jābūt stipriem nerviem

Ingrīda apgāž stereotipu, ka keramikas arods ir vaļasprieks un laba relaksācija. Viņa esot iekšā katrā krūzītē un veidošanas procesā ļoti koncentrējas uz gala rezultātu. Trauks labāk izdodoties, ja mākslinieks, to darinot, nesarunājas ar cilvēkiem un nedomā citas domas. Sarežģītākas formas traukus veidojot, tas nemaz neesot iespējams. „Nereti cilvēki savu darbu nodala no pārējās dzīves, bet amatnieks to nevar. Keramika ir mans dzīvesveids, tomēr tas nenozīmē, ka tajā nav jāiegulda pūles,“ skaidro Ingrīda Žagata.

Darbojoties amatniecībā, ir jāpierod pie īsiem gandarījuma brīžiem un negaidītām neveiksmēm. „Jābūt stipriem nerviem!“ saka māksliniece. Ja trauks izdodas, prieks par to nav ilgs — jau pēc pāris dienām jādomā par nākamo porciju. Turklāt vienmēr jāatceras, ka trauki nav mūžīgi — šodien būs, bet rīt, iespējams, kaķis apgāzīs. Māksliniece esot iemācījusies nepieķerties lietām, jo māls ir ļoti trausls materiāls. „Es, protams, ar traukiem apejos kā ar jēlām oliņām — tas ir mans rūdījums. Taču zinu sievietes, kurām māla krūzītes, pat rokā turot, šķind viena pret otru,“ smejas Ingrīda Žagata.

Keramika jau izsenis ir bijis sieviešu nodarbošanās veids. „Eiropā vīrieši podniecībai pievērsās tikai 10. gadsimtā. Pirms tam to darīja tikai daiļais dzimums, jo viņām taču bija nepieciešamība pēc traukiem,“ stāsta amatniece. Ingrīda Žagata uzskata, ka sievietes ir savaldīgākas par vīriešiem, un tā esot viņu priekšrocība, darot šo darbu. Taču vīrieši ir fiziski spēcīgāki, un tam, darinot podus, esot liela nozīme.

Viņa nenoliedz, ka ikdienā piedzīvo dažādas atbraucēju reakcijas. „Ja cilvēks brauc pie podnieka, viņš iedomājas, ka sastaps tur lielu vīru ar garu bārdu, bet ierauga tādu mazu meitenīti…“ smejas Ingrīda Žagata.

Ielīst savā aliņā

Vasara, īpaši Jāņu laiks, gan amatniekiem, gan Ingrīdai personiski nav atpūtas laiks. Pirmkārt, amatniekiem jāpaspēj pārslēgties no gadatirgus uz vasaras svētkiem un jāsarūpē jauna produkcija — uz Jāņiem vispieprasītākās esot lielas ziedu vāzes, bet alus kausi, kā varētu domāt, nemaz neesot tik populāri. Vasarā amatnieki noteikti nevar paņemt atvaļinājumu. Otrkārt, Ingrīdai Žagatai čupošanās un svētki vispār nepatīkot. „Kad cilvēki vēlas saiet kopā plecu pie pleca, es gluži otrādi — gribu atrauties un ielīst savā aliņā. Ja stāvu malā, uz mani lūkojas aizdomīgi, savukārt ja dodos bariņā, pati nejūtos labi,“ atklāj Ingrīda Žagata. Tāpēc viņas mīļākais gadalaiks esot pavasaris.

Māksliniece nenoliedz, ka podu veidošana esot personisks un savā ziņā pat vientuļš process. Amatniece teic, ka esot diezgan liela vienpate. „Es noteikti nevarētu dzīvot Rīgā. Kad apkārt ir daudz cilvēku, es jūtos vientuļi, bet mežā es jūtos labi,“ stāsta Ingrīda Žagata.

„Skolā biju ļoti sabiedriska meitene, tāpēc, kad klases audzinātāja uzzināja par manu profesijas izvēli, viņa ļoti brīnījās un teica — māksliniekam taču tāda vientuļa dzīve. Tomēr man ļoti patīk tā dzīvot. Tā ir gaiša vientulība,“ stāsta māksliniece.

Tomēr šādām pārdomām amatniecei ikdienā neatliek laika, jo viņa savā pilī ir gan māksliniece, gan sagādniece, gan šofere, gan mārketinga vadītāja. „Ikdienā ļoti daudz tiekos ar cilvēkiem. Ir daudz jāstrādā, sevi jāreklamē — ne jau vienmēr viņi paši atradīs ceļu uz tālo lauku mājiņu,“ stāsta amatniece.

Viņa priecājas, ka krīzes iespaidā cilvēki arvien vairāk darina un audzē paši, tomēr viņai citām nodarbēm nesanāk pievērsties. „Man nav laika pašai audzēt, piemēram, kartupeļus. Es labprāt audzēju un čubinos ap neēdamām lietām, jo ēdamās man nograuž stirnas vai zaķi,“ smaida Ingrīda Žagata. Ja būtu vairāk laika, viņa labprāt piestrādātu kādā parkā par dārznieci. Radīt skaisto ir Ingrīdas Žagatas stihija.


    Igrīda Žagata
  • Keramiķe
  • Dzimusi 1965. gadā
  • Keramikas pamatus apguvusi Mārupes vidusskolas keramikas pulciņā
  • 1984. gadā beigusi Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu
  • 1998. gadā pārstāvējusi Latvijas kultūru Smitsonu institūta Tautas dzīves festivālā Vašingtonā
  • Ar japāņu kolēģiem 2000. gadā veidojusi radošo projektu «Uguns savienošana»
  • Kopš 1984. gada (divus gadus izlaižot) piedalījusies ikgadējā amatnieku tirdziņā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā

Viedoklis

Diāna Dzelme, keramiķe, viena no Talsu keramiķu biedrības Ciparnīca dibinātājām:
„Ar Ingrīdu iepazinos pirms gada, kaut arī viņas taisītos traukus biju ievērojusi jau krietnu laiku pirms tam. Man viņas podi šķiet tādi mīļi, apaļi un silti. Kad pati sāku nopietnāk darboties šajā lauciņā, nodibināju draudzīgus sakarus ar Ingrīdu, jo ļoti gribēju ar viņu iepazīties. Pēc tam braucām pie Ingrīdas ciemos, un viņa mums mācīja, kā pareizi kurināt melnos cepļus. Ar viņu ir ļoti viegli komunicēt. Mēs jau visi keramiķi esam tādi vienpaši, tāpēc laikam labi saderam kopā. Protams, uz lielu čupošanos neraujamies, taču ik pa laikam kopā sanākt mums patīk.“

Auseklis: Ingrīda Žagata kurina cepli Brīvdabas muzejā

Ingrīda Žagata kurina cepli Brīvdabas muzejā

Īrisa Daiņa 2006. gada 22. augusta laikrakstā «Auseklis»
Ingrīda Žagata uzrauga, kā kuras ceplis Brīvdabas muzejā <nobr>(Foto: Undīne Preisa)</nobr>
Ingrīda Žagata uzrauga, kā kuras ceplis Brīvdabas muzejā (Foto: Undīne Preisa)

Pagājušajā nedēļā Rīga bija kļuvusi par pasaules keramiķu galvaspilsētu — tur risinājās Starptautiskās keramikas akadēmijas 42. ģenerālā asambleja Mūžīgā izglītība. Pēc oficiālās programmas, kas noslēdzās 18. augustā, mākslinieki devās Baltijas iepazīšanas tūrē — vispirms uz Lietuvu, tad Igauniju, bet šodien, piestājot Salacgrīvā, lai aplūkotu I Latvijas mākslas skolu audzēkņu darbu izstādi, atgriezīsies Rīgā.

Bet asamblejas atklāšanas dienā viesi apmeklēja Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, kur par godu šim notikumam netālu no Vidzemes podnieku darbnīcas duntiete Ingrīda Žagata bija uzaicināta demonstrēt cepļa kurināšanas procesu. „Sen nebiju apdedzinājusi traukus bez svēpēšanas, tikai ar atklāto uguni, bet izdevās ideāli. Ceplī bez pašas darbiem bija arī kolēģu Zandas Briedes, Uģa Daiņa, Kārļa Knopkena un Brīvdabas muzeja TLMS «Māra» meistaru no sarkanā māla darinātie trauki,“ gandarīta pastāstīja Ingrīda Žagata.

Pateicoties asamblejai, šobrīd Rīgā iespējams apskatīt ļoti interesantas izstādes: Valsts Nacionālajā muzejā izlikti pasaules keramiķu darbi, Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā reprezentējas Latvijas mākslinieki, Pēterbaznīcā var iepazīties ar ekspozīciju Ķieģelis, Porcelāna muzejā skatāmi baltiešu mazās formas darbi, bet personālizstādes atradīsiet daudzās Rīgas galerijās. Bet par to, kā ārzemnieki novērtē mūsu bērnu sasniegumus keramikas mākslā, stāstīsim nākamnedēļ.

Diena: Īkšķa kustība mālā

Īkšķa kustība mālā

Ilze Tihanovska 2003. gada 10. janvāra laikrakstā «Diena»

Jūras krasta vēsais skaistums, teiksmaini baznīcu stāsti un Vidzemes podnieku darbnīcas siltā noskaņa mijas Limbažu rajona Rīgai tuvākajā malā Vietām gluži līdzena, vietām sniega sapūstiem pauguriem, jūra iedvesmo arī ziemā, ledus vāka segu viļņiem pārvilkusi. Saule balta sniega klajumā šķiet jo spožāka un dažbrīd pat nojūk — ziemeļu līdzenums vai Baltijas jūra klājas zem kājām, realitātē atgriež vien kāpu tuvums. Auksti? Kad jūras piekraste Skultes pusē izstaigāta, Lauču dižakmeņi acīm apmīļoti un saules mīlīgie, bet visai asie zobi šķiet izgrauzušies caur jaku un mēteļu kārtām, sirdi apsildīt var podnieku Ingrīdas Žagatas un Ivara Graša darbnīcas mālu skaistumā. Pie reizes arī kas derīgs no mālu dzīves un pārtapšanas tiks apgūts. Savi stāsti šajā pusē arī baznīcām un Skultes kapiem.

Zirgs pie dievnama torņa

Ja tic visai teiksmainiem nostāstiem, Liepupes vēsturiskajā centrā esošās Liepupes kapelas altārdaļas drupas un luterāņu baznīca slavena ar to, ka te Minhauzens savulaik laulājies un sniegputenī sējis zirgu pie dievnama torņa, arī sazin kura paaudze slaveno pīļu tepat vien mīt. Mākslas vēstures gardēdis baznīcā atpazīs vienu no divām Latvijas šķērsbaznīcām. Savukārt Lēdurgā ir lauku draudzei neparasti grezna luterāņu baznīca. Nelielā uzkalniņā lepni izslējusies, tā savos izmēros diez vai atpaliek no galvaspilsētas māsām. Pēc piecu gadu būvdarbiem tā tikusi gatava 1772. gadā. Jau ārpusē nācēju sveicina zeltīti ziedi uz baznīcas rūpīgi veidotajiem un zaļi krāsotajiem vārtiem. Baznīcas iekārta gan vairākkārt postīta, taču patlaban atjaunota un teicami uzturēta.

Jūras nepieņemtais piemineklis

Skultes pagasts sveicina ne tikai ar jūru, bet arī ar īpatniem jūras akmeņiem. XIX gs. vidū kādā pavasarī ledus blīvēdamies no jūras izstūmis akmeni. Lielais Lauču dižakmens iekļauts pat valsts dabas pieminekļu sarakstā. Tā apjoms sasniedz 20 m3. Tiesa gan, tuvējo māju iemītnieks, kāds stalts vīrs gados, kas teju vai atgādina ziemā no jūras iznākušu Neptūnu, zina stāstīt, ka lielākos vējos akmeni sniegā ieputina itin pamatīgi. Tepat rodams arī mazais Lauču dižakmens. Līdzās jūrai ir atpūtnieku nams Vidlauči, kas itin labi noderēs arī tad, ja pie jūras gribas padzīvot ilgāku laiku. Starp citu, nama suņi — dzeltenais Tedis un melnā Lora, kas ir tikpat skaisti, cik milzīgi, — ciemiņus sagaida tiešām draudzīgi un kādu gabaliņu arī pavada pastaigā gar jūru.

1000 grādu karstums ziemā

Ja ikdienā podi tiek taisīti vairāk pārnestā nozīmē, pat tad ir grūti noliegt īpašās izjūtas, kas rodas, mīcot mālu un uz virpas ar niecīgu īkšķa kustību izaudzējot podu, bļodu vai krūzi. Liepupes podnieki Ingrīda Žagata un Ivars Grasis savā radošajā darbnīcā Cepļi rosās arī laikā, kad aukstums aiz loga skaitāms jau vairākos mīnusu grādu desmitos. Atklātā uguns krāsns Cepļos būvēta pēc parauga, kas arheologiem zināms jau no viduslaikiem. Arī svēpētā jeb melnā keramika attiecināma uz XI—XII gs., jo vēlāk sāka parādīties spožie glazētie trauki. Darbu apdedzināšana gan notiek reizi mēnesī 1000—1200 grādu temperatūrā, kad tiek kurināta krāsns un līdz gatava darba paņemšanai rokās paiet pat vairākas dienas.

Tuvākā krāsns kuršanas reize — februārī, tomēr dažāda izmēra māla mākslas darbu veidošana rāmi rit arī ikdienā. Kas ir māla trauku māte? Kāpjot pār podnieku darbnīcas slieksni un nonākot kamīna siltuma lokā, pirmais sagaidītājs ir it kā balts kaķis ar neparastu, gaiša māla brūnuma nokrāsu un jancīgu vārdu — Tūtiņš. „Bērnībā viņa raksturīgākā un mīļākā nodarbe bija celofāna kulīšu ēšana, bet par Kulīti īsti saukt negribējās,“ vārda izcelsmi smaidot skaidro saimnieks.

Gatavu un vēl nepabeigtu keramikas darbu te daudz. Var skatīties, priecāties, mācīties un vēlreiz priecāties. Parasts māla pikucis, podnieka vai paša roku iedvesmots, strauji maina savu formu, lai beigās pārvērstos līdz nepazīšanai. Gatavie darbiņi rindojas koka plauktā un pacietīgi gaida savu cepšanu. Saimnieki ne tikai parāda, kā iespējams izveidot krūkas šauro kakliņu, bet zina stāstīt gan par mūsu, gan citu valstu keramikas tradīcijām. Teiciens, ka māla trauku tēvs ir podnieks, bet māte — ceplis, aizgūts no pieredzes apmaiņas ar japāņiem. Kas paliek, atvadoties no jūras un podniekiem? Tīksma miera sajūta, kas nemaz tik drīz nepagaist.

Diena: Kohaido salā sajūsmina Vidzemes podnieces darbi

Kohaido salā sajūsmina Vidzemes podnieces darbi

Gunita Ozoliņa 2001. gada 18. oktobra laikrakstā «Diena»

Pat pēc japāņu keramiķa Tadao Sato nāves, kurš ļoti mīlēja Latviju, Kohaido salas iedzīvotāji viņa piemiņas vārdā apliecina cieņu mūsu valstij un viņa draugiem latviešiem Pavadot trīs neaizmirstamas nedēļas uzlecošās saules zemes Japānas salā Kohaido, Vidzemes podnieki Ingrīda Žagata un viņas vīrs Ivars Grasis bija pārsteigti par japāņu neizmērojamo viesmīlību un ieinteresētību, ko viņi pauda par viņu darbiem, bet visvairāk par to, ka tālajā salā katrs sastaptais iedzīvotājs zināja, kur atrodas Latvija, un pauda sajūsmu par visu, kas saistīts ar mūsu zemi. Ingrīda uzskata, ka tas ir viņas tuvā kolēģa, nu jau aizsaulē aizgājušā keramiķa Tadao Sato nopelns. Pamats neparastai draudzībai Mūža pēdējos gados, kad māksliniekam bija radusies iespēja iepazīt mūsu valsti un daudzus cilvēkus, Latvija viņam bija kļuvusi īpaši tuva. Kādā izstādē nejauši ieraudzījis Ingrīdas svēpēšanas tehnikā radītos podus, T. Sato bija juties bezgala aizkustināts, saskatīdams abu radošajā rokrakstā daudz radnieciska.

Pirms pāris gadiem radās ierosme kopīgam projektam «Uguns savienošana», kura vadību uzņēmās fotomākslinieks Vilnis Auziņš, bet ieceri atbalstīja Kultūrkapitāla fonds. Abi mākslinieki I. Žagatas mājās Duntē strādāja kopīgā radošajā darbnīcā, un viņas ceplī tapa darbi, kuri pēc tam apceļoja daudzas izstāžu zāles gan Rīgā, gan citās pilsētās, izraisot daudz diskusiju un lielu interesi tās vērtētājos.

Lai gan abus keramiķus vienoja kopīgas ieceres nākotnē, Ingrīda šaubījās, vai pēc Sato aiziešanas pērn aizsaulē tām būs lemts piepildīties. Taču šogad viņa saņēma ielūgumu izstādīt darbus Higašikavas pilsētā Kohaido salā un kopā ar vīru piedalīties radošās darbnīcas projekta turpinājumā. Pirms tam pavasarī Duntē viesojās tuvs Sato draugs keramiķis Ogi. Lai gan ciemošanās laiks bija īss — tikai pāris stundu, japāņu kolēģis iemēģināja roku ar Latvijas mālu abu podnieku darbnīcā.

Pārsteigumu tālajā salā latviešiem bija daudz, taču lielākais saviļņojums vidzemniekiem radās, sperot pirmos soļus uz salas. Lidostas gaitenī bija izvietoti daļa viņu aizsūtīto trauku un arī T. Sato darbi. „Nudien aiz pārsteiguma asaras sasprāga acīs. To mēs nebijām spējuši iedomāties. Nesen saņēmu šīs lidostas īpašnieka sūtītu vēstuli ar cieņas apliecinājumu un pateicību par izstādi. Es saprotu, ka šis ir japāņu mentalitātei raksturīgs žests, taču man jāatzīst, ka tas ir bezgala jauks,“ Ingrīda saka. Plašākā izstāde bija sarīkota Higašikavā, bet radošajā darbnīcā Asahikavā, kuru vadīja mākslinieks Ogi un tuvs Sato dēla draugs Minami, vidzemnieki mācīja japāņiem savu tehniku un apguva kolēģu prasmes. Draugi turpina projektu Ingrīda un Ivars stāsta, ka neierasta bijis daudz. Podnieka ripa japāņiem griežoties uz pretējo pusi nekā mūsējās, jāsēž pie tās bijis zemu, un mugura drīz vien kļuvusi stīva. Arī māls bijis daudz smagāks un ne tik vijīgs, bet ceplis dedzināts trīs diennaktis un temperatūra sasniegusi 1270 grādu. „Latvijas māls tādā būtu izkusis,“ domā Ingrīda.

Salas iedzīvotājiem Tadao Sato esot bijis liela autoritāte. Katru draugu mudinājis apciemot Latviju un solījis šurp atvest savu vecāko māsu, kas tam bijusi mātes vietā. Viņa speciāli braukusi uz tikšanos ar latviešiem un lūgusi neaizmirst brāli. Ingrīda sapratusi, ka draugi turpinājuši viņa iesākto projektu piemiņas vārdā. Sato nāves atceres dienā Higašikavā atklāts Latvijas informācijas centrs. Ingrīda kopā ar pilsētas mēru griezusi tā lenti. Šeit izstādīta arī V. Auziņa fotoizstāde par jūgendstilu Rīgā. Būtībā sakari starp saliniekiem un Latviju sākušies jau agrāk ar fotomākslu, keramika bijusi tās turpinājums. Arī Sato piemiņas dienā atklāts piemineklis tā dēvētajā Fotogrāfijas kalnā. Kopā ar V.Auziņu, viņa sievu un fotogrāfu Andri Ozolu latvieši tur iestādījuši mazu ķirsīti. Savukārt starptautiskā fotoizstādē vienu no četrām galvenajām balvām ieguvis mūsu fotogrāfs Andrejs Grants.

„Sato bija neparasts cilvēks, tāds, kurš spēj aizraut un suģestēt. Viņš man stāstīja, kā viņa skolotājs mācījis izprast māla dvēseli. Mēs aizrautīgi strādājām un lieliski sapratāmies, tomēr es nebiju nojautusi, cik dziļi viņš ir mīlējis mūsu zemi un cik tā viņa dzīves pēdējā posmā tam bijusi nozīmīga. Par to pārliecinājāmies katru dienu, ko pavadījām Kohaido. Bija tāda nereāla sajūta, ka Sato it kā ir kopā ar mums visā, kur mēs gājām un ko darījām,“ atceras Ingrīda.

Trijās nedēļās nācies pierast gan pie sadzīves īpatnībām, gan pie slavenās japāņu virtuves. Tā latviešiem sagādājusi gan baudu, gan neveiklus mirkļus. Ivars stāsta, ka nācies piekrist viņu atziņai — irbulīšu siltais pieskāriens lūpām bijis patīkamāks par metāla galdarīkiem. Pēc kādas japāņu paražas sagatavotas pupiņas tik nejauki odušas, ka bijis grūti elpot, bet sojas pīrādziņa nobaudīšana Ingrīdai beigusies ar to, ka augu vakaru vajadzējis sev iegalvot, ka viņai nemaz nav slikti.

Abu vidzemnieku vērojumā, keramikas trauki uz salas sadzīvē esot pat vairāk iecienīti nekā dārgais porcelāns. Turp viņi devušies ar interesi tuvāk iepazīt pasaulē populārās raku keramikas tehniku un būtību. Atklājums bijis pārsteidzošs — paši japāņi nepiešķir nozīmi ne darbu formai, ne krāsai, ne vizuālajām niansēm, bet gan filozofijai un saturam, ko darbs pauž. „Daudzi manos traukos saskatīja līdzību ar raku,“ atceras Ingrīda. V. Auziņš šo kopdarbu uzskata par lielu veiksmi. „Ja japāņi tajā nebūtu ieraudzījuši ko lietderīgu, šaubos, vai viņi būtu tik ļoti pretimnākoši. Viņi projektā ir ieguldījuši lielus līdzekļus, var sacīt — mūs gandrīz uz rokām nēsāja. Tas, ko spēj daži cilvēki, jau ir izdarīts,“ secina fotomākslinieks, paužot cerību, ka sadarbība turpināsies. Jaunāko «Uguns savienošanas» projekta izstādi, kurā bija redzami arī I. Žagatas, I. Graša, T. Sato, Ogi, V. Auziņa un citu mākslinieku darbi, Latvijā bija iespējams apskatīt septembrī Melngalvju namā.

Diena: Ceplis ar Ziemassvētku dāvanām

Ceplis ar Ziemassvētku dāvanām

Gunita Ozoliņa 2000. gada 13. decembra laikrakstā «Diena»

Liepupes podnieki Ingrīda Žagata un Ivars Grasis atvēruši cepli un no tā pēc apdedzināšanas izceļ desmitiem vēl gluži karstu tumšpelēku, matētu trauku, kas darināti svēpēšanas tehnikā. Viņi grib priecēt pircējus ar eksotiskām Ziemassvētku dāvanām. Podnieki pirmoreiz pošas Ziemassvētku gadatirgum, kas drīz atvērsies Ķīpsalas izstāžu kompleksā. Taču šis nav vienīgais ceplis ar darbiem, kas veltīti svētku tematikai.

Jau patlaban salonā Līvs izstādīti Ingrīdas trauki un Galakrodzenieku ģimenes tekstilijas, kuriem dots nosaukums Satikšanās Ziemassvētkos. Vai podnieku un keramiķu darinājumiem ir vieta tajā spožumā un uzbāzībā, kas par svētku klātbūtni liecina reklāmās un skatlogu vitrīnās, Ingrīda atteic: „Šie trauki, protams, nav domāti racionāliem cilvēkiem, kuri steigā paķer krūzīti, lai iedzertu rīta kafiju, bet Ziemassvētki taču ir ciemošanās laiks, kad gaidām savus mīļos. Latvieši nemēdz sēdēt pie tukša galda. Kad uz tā tiek uzlikts svētku cienasts, gribas tādu klājumu, kas nav domāts plašam patēriņam, bet rada īpašu noskaņu.“

Dominē senču izpratne par traukiem

Pievēršanās tradicionālajai podniecībai mudinājusi Ingrīdu un Ivaru pētīt seno amatnieku darbus muzejos, meklēt un lasīt atbilstošu literatūru. Ingrīdai ir profesionālas zināšanas. Ivars podniecībai pievērsies, viņas ieinteresēts, tomēr, darinot pat vienus un tos pašus podiņus, krūzītes, vāzītes, katram ir atšķirīgs rokraksts. Atklātā uguns krāsns Cepļu sētā būvēta pēc tāda parauga, kas arheologiem pazīstams jau no viduslaikiem. Arī svēpētā keramika, kas Latvijā atkal kļuvusi pazīstama tikai astoņdesmitajos gados, ir attiecināma uz X—XI gadsimtu, jo vēlāk sāka parādīties spožie glazētie trauki. To izmanto podnieki arī citviet Eiropā, taču, kad pirms diviem gadiem Rīgā viesojās japāņu mākslinieks Tadao Sato un izstādē ieraudzīja Ingrīdas darinātos podus, viņš nespēja nobrīnīties, kā dažādās zemēs, būdami tālu viens no otra, viņi spējuši darināt kaut ko tik radniecisku. Tā tapa abu kopīgā izstāde Uguns savienošana, kas apceļoja daudzas Latvijas izstāžu zāles.

Arī Ingrīdu priecē, ka Japānā, kur tiek piedāvātas milzums visdažādāko tehnoloģiju, meistari mīca mālus un taisa podus un tā tur ir modes lieta. „Ārzemēs roku darbam piešķir milzīgu vērtību. Tas liecina, ka jebkurš dizaineris no pagātnes var smelt un smelt arvien jaunas idejas. Vienkāršā un loģiskā formā jebkurš trauks ir ideāls lietošanai. Sākumā gan svēpētie, ar oglekli piesātinātie podi daudziem šeit bija nepieņemami. Tie likās pārāk tukši, tomēr, manuprāt, glazūra noēd māla dabīgo siltumu. To sapratuši, cilvēki tagad nāk un prasa arvien jaunus. Mēs cenšamies saglabāt seno izpratni par trauku, tomēr darinām tos mūsdienu pielietojamībai,“ spriež Ingrīda. Viņasprāt, tagad nevienam nebūs vajadzība pēc divu spaiņu lieluma medus poda. Agrāk karstvīna traukam bijušas kājiņas, lai to ievietotu krāsnī ar oglēm. Viņa veido tādus, kurus ievieto paliktnī un silda ar sveču liesmiņām.

Suģestē īstums un senatnīgums

Iesaistoties Staltu ģimenes veidotajā uzvedumā par latvisko dzīvesziņu, podnieki savulaik devās uz ASV. Tur līdzpaņemtie darbi izraisīja lielu interesi un tika izpirkti, bet ceļu uz ārvalstu tirgu abi nav meklējuši. Arī uz t.s. „auseklīšu laiku“ viņi neskatās ar nostalģiju, lai gan etnogrāfiskā stilā darinātiem priekšmetiem toreiz bija liels pieprasījums. Forsētais nacionālisms ir garām, bet cilvēki pakāpeniski atskārstot vajadzību pēc dabiskām, gadsimtos atzītām vērtībām, kas iederoties latviskā vidē. Tas dodot sparu un ticību. Podniecība kā process rosinot cilvēku interesi. Par to pārliecinājās arī Diena, kad bez īpašas reklāmas cepļa atvēršanas laikā te saradās prāvs ļaužu pulciņš. Ivars visiem pacietīgi rādīja, cik cepļa kurināšanā jābūt uzmanīgiem, kā mazākā kļūdīšanās var visu sabojāt, ka pat malkas šķila krāsns mutē jāievieto pareizi.

Diena: Vilina olas izstādes perēkļos

Vilina olas izstādes perēkļos

Gunita Ozoliņa 2000. gada 18. aprīļa laikrakstā «Diena»

Limbaži. Dabas izstādi Ola-putns-perēklis Limbažu muzejā jau apmeklējuši vairāki simti bērnu ne vien no pilsētas skolām un bērnudārziem, bet arī no lauku skolām. Muzeja direktors Jānis Ulmis Dienai uzsvēra, ka tieši viņi esot izstāžu aktīvākie apmeklētāji, tāpēc limbažnieki tās veidojot atraktīvas. Apskatāmi gan pašu muzeja darbinieku sarūpēti eksponāti, gan izbāzeņi no Dabas muzeja, gan populāro putnu fotogrāfu Viestura Klimpiņa un Andra Eglīša fotogrāfijas, gan arī vietējo floristu un koka olu dreijātāju veikums. Vairāk nekā simts dažādu putnu oliņas izstādei speciāli darinājusi keramiķe Ingrīda Žagata. Tās pievelkot mazos kā magnēts, tāpēc vairāki olu čiepēji esot jau pieķerti.